Pāriet uz saturu

Musketieris

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Musketieri)
MÅ«sdienu musketieru rekonstrukcija, kur Å”auÅ”anas procesā tiek izmantotas stobra balsta dakÅ”as un kvēldegļu musketes, kas Eiropā samērā aktÄ«vi tika pielietotas no 15. gadsimta vidus lÄ«dz aptuveni 17./ 18. gadsimta mijai

Musketieris (franču: mousquetaire; angļu: musketeer) ir karavÄ«rs, kurÅ” galvenokārt ir apbruņots ar musketi,[1] Ŕāda veida kaujinieki lielākoties tika izmantoti Eiropas un citu pasaules daļu agrÄ«no jauno laiku armijās.

Musketieri kā bruņotas vienÄ«bas kaujas laukā pamazām sāka nostiprināties 16. gadsimtā, kad pēc musketes izgudroÅ”anas eiropieÅ”u armijās tie kļuva par galveno un skaitliski lielāko kājnieku balstu, aizstājot bruņiniekus un cita veida viduslaiku kājnieku vienÄ«bas. Musketieri samērā aktÄ«vi tika izmantoti lÄ«dz 19. gadsimta pirmajai pusei, kad jaunievedumi Å”aujamieroču attÄ«stÄ«bā ļāva aizvietot musketes ar daudz iedarbÄ«gākām Å”autenēm.

Lielākie un pazÄ«stamākie kari, kuros tika izmantotas musketieru kaujas vienÄ«bas, bija TrÄ«sdesmitgadu karÅ”, Lielais Ziemeļu karÅ”, Septiņgadu karÅ”, ASV NeatkarÄ«bas karÅ”, kā arÄ« Napoleona kari u.tml.

PriekÅ”vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Viduslaiku karamāksla Eiropā lielākoties tika balstÄ«ta uz karoÅ”anu ar zobeniem, bruņiniekiem, pīķneÅ”iem (pikeman), loka Ŕāvējiem, katapultām u.tml. Taču, parādoties pirmajiem Å”aujamieročiem, vēlÄ«nie viduslaiki (1200—1500) radÄ«ja krasas pārmaiņas tam, kā turpmākajos gadsimtos tika izmainÄ«ta eiropieÅ”u armiju struktÅ«ra un karoÅ”anas taktika kā tāda.

Tiek lēsts, ka pirmos Å”aujamieročus un Å”aujampulveri Eiropā, iespējams, ieveda mongoļu iebrucēji no austrumiem, kur 13. gadsimta pirmajā pusē tie samērā aktÄ«vi tika izmantoti Kaukāza reÄ£iona ziemeļdaļā.[2] Tāpat pētnieki uzsver, ka pirmie Å”aujamieroči eiropieÅ”u armijās arÄ« visticamāk ir izmantoti 13. gadsimtā kā artilērijas atbalsta iekārtas, kas bija piestiprināti pie zirgu ratu pajÅ«giem un kur tiem visvairāk ir tieÅ”i piemitis psiholoÄ£iskais efekts.[2]

Nostiprinoties Å”aujamieročiem un attÄ«stoties Å”aujampulvera tehnoloÄ£ijām, ar laiku parādÄ«jās arÄ« tādi Å”aujamieroči, kurus bija iespējams pārvietot un turēt rokās.[3] Pirmie Ŕāda veida Å”aujamieroči kļuva pazÄ«stami kā arkebÅ«zas, kas eiropieÅ”u bruņojumā parādÄ«jās ap 15. gadsimta beigām un ar kurām samērā efektÄ«vi bija iespējams caurÅ”aut bruņinieku bruņas.[3] Tomēr, padarot bruņas arvien biezākas, arÄ« parastajām arkebÅ«zām kļuva arvien grÅ«tāk nodarÄ«t zaudējumus bruņinieku vienÄ«bām. LÄ«dz ar to 16. gadsimta sākumā tika attÄ«stÄ«tas smagāka tipa arkebÅ«zas ar lielāku triecienspēku, kuras bija spējÄ«gas caurÅ”aut praktiski jebkura biezuma bruņinieka bruņas, tās pamazām ar laiku sāka dēvēt par "musketēm", bet vienÄ«bas, kuras bija apbruņotas ar Ŕāda veida Å”aujamieročiem — par musketieriem.[1][3]

Raksturojums

[labot | labot pirmkodu]

PriekŔrocības

[labot | labot pirmkodu]
Amerikāņu musketieru attēlojums ASV Neatkarības kara laikā

Sākoties 16. gadsimtam un attÄ«stoties Å”aujamieroču tehnoloÄ£ijām, musketieri pamazām ieguva zināmu pārsvaru kaujas laukā pār citām tā laika kājnieku vienÄ«bām, it Ä«paÅ”i strēlniekiem, kas vēl joprojām bija apbruņoti ar loku un bultām.

Strēlnieku vienÄ«bas, kas tika aprÄ«kotas ar loku un bultām, bija spējÄ«gas izÅ”aut lÄ«dz seŔām vai vairāk bultām minÅ«tē (pretēji musketieru izÅ”autajam vienam Ŕāviņam minÅ«tē), kā arÄ« attālums, lÄ«dz kuram pieredzējuÅ”i loka Ŕāvēji bija spējÄ«gi izÅ”aut bultas, bija ievērojami lielāks nekā no musketēm raidÄ«tais ŔāviņŔ, tomēr musketieru pārākums Å”ajā gadÄ«jumā veidojās tad, kad kļuva skaidri redzams, ka no musketēm izÅ”autās lodes bija spējÄ«gas caurÅ”aut daudz biezākas bruņas.[4] Tāpat musketieriem bija vēl viena bÅ«tiska priekÅ”rocÄ«ba pār strēlniekiem — lai kļūtu par profesionālu strēlnieku, bija nepiecieÅ”ami vairāki gadi, treniņi ar loka Å”auÅ”anu bija jāapgÅ«st sistemātiski un ilglaicÄ«gi, bet, lai apgÅ«tu visus Å”auÅ”anas pamatus ar musketi, bija parasti vajadzÄ«ga tikai viena nedēļa, kas tādējādi musketieru vienÄ«bas padarÄ«ja par ieguldÄ«tā laika ziņā izdevÄ«gāku militāro profesiju.[4]

Trūkumi

[labot | labot pirmkodu]
Franču musketieru attēlojums Napoleona karu laikā

Viens no lielākajiem musketieru trÅ«kumiem bija tāds, ka pārsvarā ar musketēm varēja aprÄ«kot tikai kājnieku vienÄ«bas, jo to pielādēŔana, tēmēŔana un Å”auÅ”ana parasti no karavÄ«ra prasÄ«ja izmantot abas rokas, kas tādējādi to neļāva izmantot kavalērijas vienÄ«bām, kur, lai pienācÄ«gi turētos zirga mugurā, bija allaž nepiecieÅ”ama vismaz viena brÄ«va roka.[5]

Vēl viens musketieru trÅ«kums bija tāds, ka Ŕāviņi no musketēm bija salÄ«dzinoÅ”i neprecÄ«zi (pat no samērā tuvām distancēm), kur musketes stobra gludā iekÅ”puse neļāva izÅ”aut lodi tik precÄ«zi kā no vÄ«tņstobru Å”autenēm.[5] Parasti no 200 pēdu attāluma musketes Ŕāviņam bija tendence novirzÄ«ties no mērÄ·a vidēji par 5 pēdām, kas nozÄ«mēja, ka musketieru vienÄ«bas nebija domātas pret individuāliem mērÄ·iem, bet tā vietā to efektivitāti bija iespējams iegÅ«t tikai un vienÄ«gi pret skaitliski lielām kājnieku vienÄ«bām, kas pret atklātu uguni bija gatavas cÄ«nÄ«ties un marŔēt cieŔā formācijā.[5]

KaroŔana

[labot | labot pirmkodu]

Ieroči

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Muskete

Musketieri kaujas laukā galvenokārt bija apbruņoti ar musketēm, kas no tehniskā viedokļa skaitÄ«jās nekas vairāk kā uzlabotas un pastiprinātas arkebÅ«zas, kuru Ŕāviņiem piemita salÄ«dzinoÅ”i lielāks triecienspēks un kas pirmo reizi visticamāk tika izmantotas 1520. gados Itālijas ziemeļdaļā.[6]

AtŔķirÄ«bā no konkrētā laika posma musketieri sākotnēji lÄ«dz aptuveni 18. gadsimtam lielākoties bija apbruņoti ar musketēm, kas galvenokārt darbojās caur kvēldegļa mehānismu.[6] Šāda veida pirmatnējās musketes bija salÄ«dzinoÅ”i lielas un smagas, izmēru ziņā tās varēja sasniegt garumu lÄ«dz 1,7 metriem un smagumu lÄ«dz 9 kilogramiem.[7] Å Ä« iemesla dēļ nereti tās izmantoÅ”anai bija nepiecieÅ”ami pat divi musketieri, papildus tās balstīŔanai bija jāpielieto arÄ« stobra balsta dakÅ”as, kas parasti atgādināja "Y" burta formu.[6][7][8] Savukārt laika posmā, sākot no 17. lÄ«dz 19. gadsimtam, kvēldegļa musketes pamazām aizvietoja ar t.s. kramenÄ«cām jeb musketēm, kas darbojās caur krama uzsitiena atslēgu.[7] Å Ä«s musketes bija jau pietiekami vieglas, lai tās varētu pārnēsāt un izmantot tikai ar rokām bez papildus balstierīču iekārtām Å”auÅ”anas procesā.

SalÄ«dzinājumā ar vēlāko laiku vÄ«tņstobru musketēm un Å”autenēm, kvēldegļu un kramenÄ«cu musketes bija samērā neprecÄ«zas. Vidējais attālums, lÄ«dz kuram muskeÅ”u izÅ”autās lodes varēja salÄ«dzinoÅ”i droÅ”i trāpÄ«t mērÄ·Ä«, bija kādi 75 lÄ«dz 90 metri (lÄ«dz 100 jardiem).[7] Lai gan atseviŔķu muskeÅ”u Ŕāviņi bija spējÄ«gi sasniegt pat 160 metru (175 jardu) distanci, Ŕādā attālumā ievērojami sāka samazināties izÅ”autās lodes trāpÄ«juma precizitāte.[7]

Å auÅ”anas procesā parasti tika izmantotas sfēriskas svina lodes, kuru vidējais svars bija aptuveni 57 grami.[7][9] Pieredzējis musketieris, kas bija apbruņots ar kvēldegļa musketi, bija spējÄ«gs izÅ”aut vidēji ne vairāk kā 2 Ŕāviņus minÅ«tē.[9] Savukārt musketieris, kura rÄ«cÄ«bā bija kramenÄ«cas muskete, bieži vien bija spējÄ«gs izÅ”aut vidēji lÄ«dz 3 Ŕāviņiem minÅ«tē, paÅ”i pieredzējuŔākie un labākie musketieri atseviŔķos gadÄ«jumos Å”o skaitli varēja pacelt lÄ«dz pat 5 Ŕāvieniem minÅ«tē.[10]

MÅ«sdienu rekonstrukcija, kurā ir redzama angļu musketieru un pīķneÅ”u taktiskā sadarbÄ«ba Anglijas pilsoņu kara laikā (1641—1651)

16. un 17. gadsimtā eiropieÅ”u armiju karoÅ”anas taktika koncentrējās uz karaspēku, kas lielākoties ietvēra musketierus, pīķneÅ”us, kavalēriju un artilēriju, kur katrai no Ŕīm bruņotajām vienÄ«bām bija savs uzdevums.[11] Musketieri galvenokārt atbildēja par pīķneÅ”u aizsardzÄ«bu, jo bez tiem pīķneÅ”i bija samērā viegli ievainojami no pretinieka izvietoto musketieru raidÄ«tajām zalvēm.[11] Savukārt bez pīķneÅ”iem musketieri bija nepasargāti no pretinieka kavalērijas vienÄ«bām, lÄ«dz ar to musketieru galvenais uzdevums bija sadarboties ar pīķneÅ”iem, virzÄ«ties uz priekÅ”u un apÅ”audÄ«t pretinieka kājnieku vienÄ«bas no distances.[11] Tikai 18. gadsimtā, musketes aprÄ«kojot ar bajonetēm (durkļiem), pamazām izzuda atŔķirÄ«ba starp pīķneÅ”iem un musketieriem, kur pīķneÅ”u funkcijas kaujas laukā tika apvienotas ar musketieru funkcijām.[11] Å Ä« iemesla dēļ 18. gadsimta karoÅ”anas taktika pamazām sāka koncentrēties uz karaspēku, kas galvenokārt sastāvēja tikai no musketieriem (aprÄ«kotiem ar bajonetēm), kavalērijas un artilērijas vienÄ«bām.[12]

Musketieru uzbrukuma taktika paredzēja dzelžainu sadarbÄ«bu savā starpā, kur bija svarÄ«gi ne tikai palikt cieŔā kaujas formācijā, lai tādējādi saglabātu lielāku Å”auÅ”anas efektivitāti, bet arÄ« iemācÄ«ties ierindas Å”auÅ”anu, kas galvenokārt uzbrukuma gadÄ«jumā noteica to, ka katrai musketieru rindai bija jāpielādē un jāizÅ”auj savas zalves atseviŔķi, lai tādā veidā vienai rindai izÅ”aujot tā varētu pārlādēt savas musketes, kamēr nākamā rinda turpinātu Å”aut un nodarÄ«t zaudējumus pretinieka karaspēkam.[13] Šādu ierindas Å”auÅ”anu 16. gadsimta beigās kā vieni no pirmajiem attÄ«stÄ«ja nÄ«derlandieÅ”u musketieri.[13]

Kultūrā

[labot | labot pirmkodu]

Viens no populārākajiem vēsturiskajiem romāniem, kas stāsta par musketieru darbību, ir franču autora Aleksandra Dimā sarakstītais darbs "Trīs musketieri" (Les Trois Mousqetaires), kas pirmo reizi tika publicēts 1844. gadā.[14] Romāns strauji kļuva par vienu no atpazīstamākajiem Dimā darbiem, kurā tika heroizēta musketieru dzīve un darbība 17. gadsimtā. Tas ir ticis arī vairākkārtīgi ekranizēts.[14]

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. 1 2 «Musketeer». merriam-webster.com. Merriam-Webster. Skatīts: 2018. gada 22. februāris.
  2. 1 2 Kenneth Chase. Firearms: A Global History to 1700. CambridgeĀ : Cambridge University Press, 2003. 58.-59.Ā lpp. ISBNĀ 0-521-82274-2.
  3. 1 2 3 Kenneth Chase. Firearms: A Global History to 1700. CambridgeĀ : Cambridge University Press, 2003. 60.-61.Ā lpp. ISBNĀ 0-521-82274-2.
  4. 1 2 Kenneth Chase. Firearms: A Global History to 1700. CambridgeĀ : Cambridge University Press, 2003. 24.Ā lpp. ISBNĀ 0-521-82274-2.
  5. 1 2 3 Kenneth Chase. Firearms: A Global History to 1700. CambridgeĀ : Cambridge University Press, 2003. 25.-26.Ā lpp. ISBNĀ 0-521-82274-2.
  6. 1 2 3 Thomas F. Arnold. Renaissance at War. LondonĀ : Cassell & Co, 2001. 74.75.Ā lpp. ISBNĀ 0-304-35270-5.
  7. 1 2 3 4 5 6 «Musket». britannica.com. Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2018. gada 24. februāris.
  8. ↑ Kenneth Chase. Firearms: A Global History to 1700. CambridgeĀ : Cambridge University Press, 2003. 61.Ā lpp. ISBNĀ 0-521-82274-2.
  9. 1 2 Richard Law, Peter Brookesmith. The Fighting Handgun: An Illustrated History From The Flintlock To Automatic Weapons. LondonĀ : Arms & Armour Press, 1996. 14.-15.Ā lpp. ISBNĀ 1-85409-231-6.
  10. ↑ John F. Guilmartin, Jac Weller, Edward C. Ezell. Ā«Small armĀ». britannica.com. EncyclopƦdia Britannica. SkatÄ«ts: 2018. gada 24. februāris.
  11. 1 2 3 4 Kenneth Chase. Firearms: A Global History to 1700. CambridgeĀ : Cambridge University Press, 2003. 62.Ā lpp. ISBNĀ 0-521-82274-2.
  12. ↑ Kenneth Chase. Firearms: A Global History to 1700. CambridgeĀ : Cambridge University Press, 2003. 203.Ā lpp. ISBNĀ 0-521-82274-2.
  13. 1 2 Kenneth Chase. Firearms: A Global History to 1700. CambridgeĀ : Cambridge University Press, 2003. 75.Ā lpp. ISBNĀ 0-521-82274-2.
  14. 1 2 David Rush. «The Three Musketeers». britannica.com. Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2018. gada 24. februāris.

Bibliogrāfija

[labot | labot pirmkodu]

Grāmatas:

Interneta resursi:

  • David Rush. Ā«The Three MusketeersĀ». britannica.com. EncyclopƦdia Britannica. SkatÄ«ts: 2018. gada 24. februāris.
  • John F. Guilmartin, Jac Weller, Edward C. Ezell. Ā«Small armĀ». britannica.com. EncyclopƦdia Britannica. SkatÄ«ts: 2018. gada 24. februāris.
  • Ā«MusketĀ». britannica.com. EncyclopƦdia Britannica. SkatÄ«ts: 2018. gada 24. februāris.
  • Ā«MusketeerĀ». merriam-webster.com. Merriam-Webster. SkatÄ«ts: 2018. gada 22. februāris.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]