Pāriet uz saturu

Nacionālisms

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Polijasā€”Lietuvas Å«nijas kaujinieki 1621. gadā aizstāv savu karogu. 19. gadsimta glezna

Nacionālisms ir ideoloÄ£ija un politiskā kustÄ«ba, kas uzsver un akcentē nācijas un tās intereÅ”u pārākumu, vienotÄ«bu un suverenitāti. Nacionālisma pamatā ir uzskats, ka nācijai (parasti balstÄ«tai uz kopÄ«gu valodu, kultÅ«ru, vēsturi un tradÄ«cijām) vajadzētu bÅ«t neatkarÄ«gai un paÅ”noteicoÅ”ai politiskā un kultÅ«ras ziņā. Tas var izpausties kā vēlme pēc valsts neatkarÄ«bas, tās suverenitātes un nacionālās identitātes saglabāŔanas un stiprināŔanas.

Pastāv arī dažādi nacionālisma veidi, piemēram, pilsoniskais nacionālisms, kas balstās uz valsts likumiem un pilsonības principiem, un etnonacionālisms, kas balstās uz kopēju izcelsmi un etniskajām saitēm.

Bieži vien nacionālismu jauc ar Ŕovinismu, kas ir pārliecība par savas tautas pārākumu pār citām tautām.

Nacionālisma jēdziens

[labot | labot pirmkodu]

Nacionālisms, kas sakņojas Franču revolÅ«cijā, kļuva par vienu no ietekmÄ«gākajām ideoloÄ£ijām Eiropā un pasaulē 19. un 20. gadsimtā. Tas radās kā reakcija uz monarhiju un impēriju laiku, kad tauta pastāvēja kā pakļauta valsts institÅ«cija bez nozÄ«mÄ«gas politiskās ietekmes vai suverenitātes. Franču revolÅ«cija atnesa ideju, ka vara pieder tautai, nevis monarham, un Ŕī tautas vara tika definēta caur kopÄ«gu nacionālo identitāti.

KultÅ«ras nacionālisms attÄ«stÄ«jās kā atbilde uz ilgi pastāvoÅ”o politisko saŔķeltÄ«bu, it Ä«paÅ”i Centrālajā un Austrumeiropā. Å ajos reÄ£ionos nāciju apvienoÅ”ana nereti notika ap kultÅ«ras, nevis politiskiem faktoriem. Cilvēkus vienoja nevis valsts robežas vai politiskās sistēmas, bet gan kopÄ«ga vēsturiska pieredze, mitoloÄ£ija, tautasdziesmas, leÄ£endas, reliÄ£iskie rituāli un valoda. Šāda veida nacionālisms Ä«paÅ”i uzplauka 19. gadsimtā, kad daudzas tautas, piemēram, poļi, ungāri un čehi, kas bija pakļauti lielākām impērijām, sāka apzināties savu unikālo kultÅ«ras mantojumu un tiecās to atjaunot un aizsargāt. KultÅ«ras nacionālisma mērÄ·is nebija obligāti izveidot neatkarÄ«gu valsti, bet gan uzturēt un izkopt nacionālo identitāti. LiteratÅ«ra, folklora, māksla un mÅ«zika bieži vien kalpoja par Ŕī nacionālisma izpausmēm, veicinot apziņu par kopējo pagātni un kultÅ«ru.

Savukārt politiskais nacionālisms pieprasÄ«ja ne tikai kultÅ«ras kopÄ«bu, bet arÄ« politisko suverenitāti. Tas izvirzÄ«ja prasÄ«bu, ka nācijai ir jābÅ«t savam valstiskam veidojumam, un visās tās teritorijās ir jāpastāv paÅ”noteikÅ”anās tiesÄ«bām. Šāda veida nacionālisms Ä«paÅ”i pieauga 19. gadsimta vidÅ« un beigās, kad daudzas tautas sāka cÄ«nÄ«ties par savu neatkarÄ«bu no impērijām un koloniālajām varām. Vācijas un Itālijas apvienoÅ”anas kustÄ«bas, kā arÄ« cīņas par neatkarÄ«bu Latīņamerikā ir piemēri Ŕāda politiskā nacionālisma panākumiem. Politiskais nacionālisms mēdz bÅ«t daudz agresÄ«vāks nekā kultÅ«ras nacionālisms. Tas bieži saistās ar ekspansionismu, hegemoniju un ambÄ«cijām paplaÅ”ināt savu ietekmi ārpus valsts robežām, uzskatot savu nāciju par pārāku un tādēļ pelnÄ«juÅ”u vadÄ«t pasauli vai noteikt globālos spēles noteikumus. Vēstures gaitā Ŕāda domāŔana noveda pie konfliktiem un kariem, kā, piemēram, Pirmajā un Otrajā pasaules karā, kur radikālas nacionālisma formas veicināja pasaules karus un totalitāro režīmu raÅ”anos.

Nacionālisms, lai gan tas veicināja daudzu valstu atbrÄ«voÅ”anu un veidoÅ”anos, arÄ« veicināja polarizāciju, karus un konfliktus starp tautām. Tajā paŔā laikā tas palÄ«dzēja izveidot mÅ«sdienu nacionālās valstis un tam ir nozÄ«mÄ«ga loma gan vēsturē, gan mÅ«sdienu politiskajos procesos.

Nacionālisms un romantisms

[labot | labot pirmkodu]

Nacionālisms ir cieÅ”i saistÄ«ts arÄ« ar romantismu, it seviŔķi Vācijā, kur bieži Å”ie jēdzieni nav noŔķirami. Abi Å”ie domas virzieni uzskata, ka tieÅ”i caur vēsturi ir izprotama pagātne un plānojama nākotne. Par vienu no spilgtākajiem domātājiem uzskatāms Johans GotfrÄ«ds Herders, kuru par pamatlicēju var uzskatÄ«t kā vācu nacionālisti, tā romantisti. Herdera 1784.ā€”1791. gadā iznākuÅ”ais darbs Idejas par cilvēces vēstures filozofiju runā par ā€žtautas garuā€, kas ir brÄ«niŔķīgs un neizskaidrojams, neviena nācija nav pielÄ«dzināma citai, turklāt nācijas raksturs ir nemainÄ«gs laika gaitā. Tomēr neÅ”aubÄ«gi notiek tautu attÄ«stÄ«ba, tā ir kā viena ķēde, kurā katrs posms ir saistÄ«ts ar citu, gan iepriekŔējo, gan nākamo. ViņŔ uzskatÄ«ja, ka civilizāciju veido nevis starptautiskā elite, bet gan vienkārŔā tauta. Taču Herders nekādā ziņā neizceļ kādas tautas pārākumu, gluži otrādi, ikvienas tautas pienākums ir kopt savas savdabÄ«gās tradÄ«cijas.

LÄ«dzÄ«gus uzskatus 19. gadsimta sākumā pauž arÄ« FrÄ«drihs fon Šēgels un FrÄ«drihs fon Saviņī ā€” vēsture pierāda to, ka kultÅ«rai jāattÄ«stās dabiski, ka noteiktus likumu ir veidojusi vēsturiskā attÄ«stÄ«ba un tie nav atvasināmi no vispārējiem principiem.

Franču revolūcijas ietekme

[labot | labot pirmkodu]

Franču revolÅ«cija nacionālisma izcelÅ”anos ietekmēja divējādi. Pirmkārt, pirms tās apzināts un noformulēts nacionālisms un "nācijas" jēdziens nepastāvēja, tā bija kā paraugs tam, ko viena nācija var panākt, Franču nacionālā paÅ”apziņa veidoja pilsoniskumu, tā spēja noturēties pret pārējo Eiropu. Šādi mērÄ·i tuvi ir politiskiem nacionālistiem. Turklāt 1791. gada konstitÅ«cijas treÅ”ais pants pasludināja, ka visas suverenitātes princips pieder nācijai, tātad, katrai tautai ir tiesÄ«bas uz paÅ”noteikÅ”anos. Otrkārt, Franču revolÅ«cija pārvērtās par Francijas plāniem pārņemt visu Eiropu, Napoleona iekarojumos tika pakļautas daudzas tautas, turklāt pat tām, kuras iepriekÅ” vienmēr bijuÅ”as brÄ«vas no virsvarām, kā vāci, kas savukārt pavisam noteikti neapmierināja daudzus, radās vēlme atbrÄ«voties. Kā pamatu vēlmei atbrÄ«voties nacionālisti uzskata jau iepriekÅ” minēto vēsturi, tautas paražas un tradÄ«cijas.

Nacionālo valstu veidoŔanās

[labot | labot pirmkodu]

LÄ«dz ar nacionālisma kā idejas parādÄ«Å”anos parādÄ«jās ideja par valstu nacionālo raksturu (pirms tam valstis veidojās vai nu ap dinastiju, vai pēc reliÄ£iskās piederÄ«bas principa. Tēma kļuva aktuāla lÄ«dz ar grieÄ·u brÄ«vÄ«bas cīņām 1822. gadā, lÄ«dz tie 1830. gadā izcÄ«nÄ«ja iespēju dibināt savu valsti. 1830. gadā lielvalstis pieļāva Beļģijas proklamÄ“Å”anu, Burbonu dinastijas nomaiņu pret Orleānu dinastiju Francijā, neiejaucās poļu dumpÄ« utt.; 1858. gadā Valahija un Moldāvija apvienojās, izveidojot Rumānijas Karalisti. 1861. gadā izveidojās Itālija. 1867. gadā Luksemburgas lielhercogistei pieŔķīra neitralitāti. Pieļāva Serbijas izveidoÅ”anos. ParādÄ«jās ideja par leÄ£itimitātes neatbilstÄ«bu laikam (liberālisma un masu nacionālisma ideju ietekmē). Krimas karÅ” izjauca VÄ«nes savienÄ«bu, kas vēl bremzēja nacionālo ideju uzvaru). 1871. gadā proklamēja Vācijas Impēriju.

LatvieŔu nacionālistu organizācijas

[labot | labot pirmkodu]

Politiskās partijas

[labot | labot pirmkodu]

Biedrības

[labot | labot pirmkodu]

Vēsturiskās organizācijas

[labot | labot pirmkodu]

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Nacionālisms&oldid=4477196"