Pāriet uz saturu

Francija

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Francijas Republika
RƩpublique franƧaise
Francijas karogs Francijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
DevÄ«ze:Ā "LibertĆ©, ƉgalitĆ©, FraternitĆ©"
Himna:Ā 
La Marseillaise
Marseljēza
Location of France
Location of France
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta) 		Parīze
48Ā°52ā€²N 2Ā°19ā€²Eļ»æ / ļ»æ48.867Ā°N 2.317Ā°Eļ»æ / 48.867; 2.317
Valsts valodas franču valoda
Etniskās grupasĀ  franči, arābi
Valdība Unitāra pusprezidentāla republika
Ā -Ā  Prezidents Emanuels Makrons
Ā -Ā  Premjerministrs Sebastjēns LekornÄ«
IzveidoŔana
Ā -Ā  Franku valsts 486. gadāĀ 
Ā -Ā  Rietumfranku valsts 843.Ā gada 10.Ā augustāĀ 
Ā -Ā  Francijas Karaliste 987.Ā gada 3.Ā jÅ«lijāĀ 
Ā -Ā  BastÄ«lijas ieņemÅ”ana 1789.Ā gada 14.Ā jÅ«lijāĀ 
Ā -Ā  Francijas Pirmā republika 1792.Ā gada 22.Ā septembrÄ«Ā 
Ā -Ā  Francijas Piektā republika 1958.Ā gada 4.Ā oktobrÄ«Ā 
IestāŔanās ES 1957.Ā gada 25.Ā martā
Platība
Ā -Ā  Kopā 674,843Ā kmĀ²Ā (40.)
Iedzīvotāji
Ā -Ā  iedzÄ«votājiĀ 2011.Ā gadā 65 821 885[1]Ā (20.)
Ā -Ā  BlÄ«vums 116/kmĀ²Ā (89.)
IKPĀ (PPP) 2010. gada aprēķins
Ā -Ā  Kopā $2,146 triljoni[2]Ā 
Ā -Ā  Uz iedzÄ«votāju $34 092[2]Ā 
Džini koef.Ā (2008) 32,7Ā 
TAIĀ (2021) ā–² 0,903[3]Ā (ļoti augsts)Ā (28.)
Valūta eiro, Klusā okeāna franks (EUR, XPF)
Laika josla CET (UTC+1)
Ā -Ā  VasarāĀ (DST) CESTĀ (UTC+2)
Interneta domēns .fr
ISO 3166-1 kods 250Ā /Ā FRAĀ /Ā FR
Tālsarunu kods +33

Francija (franču: France, izrunā: [fŹÉ‘Ģƒs]), oficiāli Francijas Republika (RĆ©publique franƧaise, [Źepyblik fŹÉ‘Ģƒsɛz]), ir valsts Rietumeiropā ar dažām aizjÅ«ras salām un teritorijām, kas atrodas citos kontinentos.[P 1] Francijas Eiropas daļa robežojas ar Beļģiju, Luksemburgu, Vāciju, Å veici, Itāliju, Monako, Spāniju un Andoru. Dienvidos to apskalo VidusjÅ«ra, rietumosĀ ā€” Biskajas lÄ«cis (Atlantijas okeāns), bet ziemeļosĀ ā€” ZiemeļjÅ«ra. Franciju no Apvienotās Karalistes Ŕķir LamanÅ”a Å”aurums, zem kura atrodas tunelis, kas savieno abas valstis. Francijas kontrolē ir arÄ« Korsikas sala VidusjÅ«rā un vairākas citas mazākas piekrastes salas. Francijas aizjÅ«ras departamenti robežojas ar BrazÄ«liju, Surinamu (Franču Gviāna) un ar NÄ«derlandes pakļautÄ«bā esoÅ”o Sintmārtenu (Senmartēna). PaÅ”i francūži savu valsti bieži dēvē par Lā€™Hexagone (SeÅ”stÅ«ri), jo tā pēc kontÅ«ras atgādina Å”o Ä£eometrisko figÅ«ru.

Francija kopÅ” 17. gadsimta beigām ir viena no pasaules lielvarām. 18. un 19. gadsimtā tā kļuva par koloniālu impēriju. Tai piederēja aizjÅ«ras teritorijas Rietumāfrikā, Dienvidaustrumāzijā un Mazajās Antiļu salās. Francija 1957.Ā gada 25.Ā martā bija viena no Eiropas SavienÄ«bas dibinātājvalstÄ«m. No visām Eiropas SavienÄ«bas valstÄ«m tā pēc platÄ«bas ir vislielākā. Tā ir arÄ« viena no Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dibinātājvalstÄ«m, kā arÄ« NATO un G7 locekle, tā ir arÄ« viena no piecām pastāvÄ«gajām ANO DroŔības Padomes loceklēm. Francija ir viena no septiņām pasaules valstÄ«m, kurām ir legāli kodolieroči, kā arÄ« tajā atrodas daudzas atomelektrostacijas. Francija ir unitāra pusprezidentāla republika.

Francijas galvaspilsēta ir Parīze. Valstī ir arī daudzas citas vēsturiskas un ievērojamas pilsētas. Nozīmīgākās no tām ir Nica, Marseļa, Bordo, Lille, Liona, Tulūza, Strasbūra un Nante. Francija ir tūristu visiecienītākā valsts. Katru gadu to apmeklē vidēji 82 miljoni tūristu.[4] Francijā ir daudzi pieminekļi, celtnes un citas ievērojamas apskates vietas, kā, piemēram, Luvra, Eifeļa tornis, Triumfa arka, Versaļas pils, Parīzes Dievmātes katedrāle un Monsoro pils. Administratīvi Francija sīkāk tiek iedalīta reģionos un departamentos.

Etimoloģija

[labot | labot pirmkodu]

Nosaukums Francija ir cēlies no latīņu vārda Francia, kas burtiskā tulkojumā nozÄ«mē "franku zeme". Savukārt par Ŕīs cilts nosaukuma raÅ”anos ir vairākas teorijas. Viena no versijām ir tāda, ka Å”is nosaukums ir cēlies no senÄ£ermāņu vārda frankon, kas nozÄ«mē "Ŕķēps" vai "pÄ«Ä·is".

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Francijas vēsture

MÅ«sdienu Francijas teritoriju jau pirms 200 000 gadiem apdzÄ«voja neandertālieÅ”i, kas izmira pirms aptuveni 30 000 gadiem, kad tos izkonkurēja saprātÄ«gais cilvēks, kas Francijā ienāca pirms 50 000 gadiem. Lasko alā ir atrasti sienu zÄ«mējumi, kas liecina par viņu klātbÅ«tni tajā laikā. Aptuveni pirms 6500 gadiem sākās pāreja no paleolÄ«ta uz mezolÄ«ta laikmetu, kad dominēja mednieku-vācēju ciltis, uz neolÄ«ta laikmetu.[5]

Gallija

[labot | labot pirmkodu]
Venkingetoriksa padoÅ”anās JÅ«lijam Cēzaram
Gallijas administratīvais dalījums

6. gadsimtā p.m.ē.[5] no Centrāleiropas Francijas teritorijā ienāca Ä·eltu ciltis, kas zināmi kā galli. Senie romieÅ”i gallus iedalÄ«ja divās grupāsĀ ā€” Transalpu gallos (galli aiz Alpiem), kas dzÄ«voja mÅ«sdienu Francijā, un Cizalpijas gallos, kas apdzÄ«voja teritoriju Itālijā starp Po upi un Alpiem. Tā kā Cizalpijas galliem nebija nozÄ«mÄ«ga loma Francijas vēsturē, tad ar "galliem" parasti apzÄ«mē Transalpijas gallus.

Gallu ciltis bieži karoja ar akvitāņiem, kas dzÄ«voja dienvidos no Garonnas upes, un Ä£ermāņiem, kas dzÄ«voja austrumos. 4. gadsimtā p.m.ē. galli iebruka pat Senajā Romā. 221. gadā p.m.ē. caur gallu teritoriju karagājienā uz Romu devās kartāgieÅ”u karavadonis Hannibals Barka. 2. gadsimta p.m.ē. beigās romieÅ”i sāka Gallijas iekaroÅ”anu. 122. gadā p.m.ē. Romas Republika anektēja Provansu. No 58. lÄ«dz 51. gadam p.m.ē. Galliju pilnÄ«bā iekaroja JÅ«lijs Cēzars, pretestÄ«bu kuram vadÄ«ja Verkingetorikss.

Vairākas gallu apmetnes laika gaitā pārvērtuŔās par lielpilsētāmĀ ā€” Lutetia Parisiorum (mÅ«sdienās ParÄ«ze) un Burdigala (Bordo). ArÄ« akvitāņu apmetnes vēlāk izauguÅ”as par lielpilsētām, piemēram, Tolosa (TulÅ«za). Ilgi pirms romieÅ”u iekarojumiem sengrieÄ·i izveidoja savas kolonijas Provansā, Francijas dienvidos pie VidusjÅ«ras, kuras piekrastē arÄ« feniÄ·ieÅ”i dibināja Massalia (Marseļa) un Nikaia (Nica). Savukārt romieÅ”i nodibināja Lugdunum (Liona) un Narbonensis (Narbonna). Gallu valodas sajaukÅ”anās procesā ar latīņu valodu un vēlāko iebrucēju franku valodu radās franču valoda, kurā vēl mÅ«sdienās pastāv vairāki reÄ£ionālie dialekti.[6]

No romieÅ”u Gallijas provincēm nākuÅ”i Romas imperatori Klaudijs, Karakalla un Antonijs Pijs. Haotiskajā 3. gadsimtā no 260. lÄ«dz 274. gadam pastāvēja pat Gallu impērija, ko izveidoja provinces vietvaldis. Å ajā laikā Gallijā no austrumiem sāka ienākt Ä£ermāņu ciltis franki un alemaņi. 4. gadsimtā Ä·elti no Lielbritānijas masveidā pārcēlās uz Bretaņu, kurā joprojām pastāv savdabÄ«ga Ä·eltu kultÅ«ra.

Pavājinoties Romas impērijai, tā 418. gadā Akvitānijas provinces teritoriju atdeva vestgotu karalim, kas Å”eit izveidoja vienu no pirmajām barbaru karalistēm. Pēc Rietumromas impērijas pastāvÄ“Å”anas beigām vestgoti iekaroja Gallijas dienvidus un centru, kamēr burgundi dienvidaustrumos izveidoja savu karalisti, bet ziemeļaustrumus kontrolēja franki.

Merovingu un Karolingu dinastijas

[labot | labot pirmkodu]
Franku iekarojumi no 481. līdz 814. gadam
Impērijas dalījums 855. gadā

Franku valdnieki drÄ«z sāka iekarot lielākas teritorijas un bija pirmie no Ä£ermāņu barbariem, kas kristieÅ”u ariānisma vietā pieņēna katoļticÄ«bu. Franču valdnieki savu valsti vēlāk mēdza dēvēt par "Francijas viskristÄ«tāko karaļvalsti". 486. gadā franku karalis Hlodvigs I pakļāva gallus un 496. gadā pieņēma katoļticÄ«bu, iegÅ«stot Romas pāvestu atbalstu karam pret ariāņu vestgotiem. 507. gadā Hlodvigs I sakāva vestgotus, sagrāba Akvitāniju un vestgotu galvaspilsētu TulÅ«zu. Hlodvigs par savu galvaspilsētu izvēlējās ParÄ«zi. Pēc Hlodviga nāves viņa mantinieki pēc franku tradÄ«cijas viņa karalisti sadalÄ«ja četrās daļās. Turpmākos 250 gadus franku valstÄ« valdÄ«ja Merovingu dinastijas karaļi, kas 751. gadā zaudēja varu godkārÄ«gajam augstmanim Pipinam ÄŖsajam, kas kļuva par pirmo Karolingu dinastijas karali.

Franku valsts savu lielāko varenÄ«bu sasniedza Kārļa Lielā varas laikā, kurÅ” 774. gadā pakļāva Itālijas langobardus, 788. gadā iekaroja Bavāriju, 796. gadā sakāva avārus pie Donavas, 801. gadā uzbruka musulmaņu Spānijai un 804. gadā pakļāva Lejassaksiju. 800. gadā Romas pāvests Kārli Lielo kronēja par Svētās Romas impērijas imperatoru.

Pēc viņa nāves franku impēriju vairākkārt dalÄ«ja viņa mantinieki. 843. gadā noslēgtais Verdenas lÄ«gums impēriju sadalÄ«ja trÄ«s daļāsĀ ā€” Rietumfranku, Austrumfranku un Vidusfranku valstÄ«s, taču 855. gadā notika vēl viena dalÄ«Å”ana, kurā uz ilgāku laiku izveidojās Burgundijas Karaliste. Pēc Ŕīs dalÄ«Å”anas pakāpeniski sāka veidoties neatkarÄ«gas Eiropas karalistes, sākās Francijas Karalistes vēsture.

Francijas Karaliste

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Francijas Karaliste
Francija 1477. gadā

Karolingu dinastija beidza valdÄ«t 987. gadā, un par karali kļuva Hugo Kapets no Kapetingu dinastijas. Pēc Kapetingiem Francijā valdÄ«ja Valuā un Burbonu dinastijas. Viduslaiku Francija bija feodāli sadrumstalota valsts, kurā reÄ£ionu hercogi bija varenāki par karali, kuram piederēja tikai neliela teritorija ap ParÄ«zi. VēlÄ«najos viduslaikos valsti plosÄ«ja Simtgadu karÅ”, kura gaitā Francijas karaļiem izdevās nostiprināt savu varu un atvairÄ«t angļu karaļu pretenzijas uz troni.

17. un 18. gadsimta mijā Francijā valdÄ«ja Luijs XIV, kura laikā izveidojās absolÅ«tā monarhija. Viņa varas laikā Francija bija Eiropas spēcÄ«gākā valsts, ar lielāko iedzÄ«votāju skaitu un koloniālajām ambÄ«cijām Ziemeļamerikā, KarÄ«bu jÅ«rā, Āfrikā un Indijā. Francijai bija vadoŔā loma Eiropas politikā, ekonomikā un kultÅ«rā. Franču valoda kļuva par Eiropas aristokrātu un diplomātu valodu, Franču apgaismotāji ietekmēja filozofiju un literatÅ«ru. 18. gadsimtā franču zinātnieki veica nozÄ«mÄ«gus atklājumus.

Revolūciju gadsimts

[labot | labot pirmkodu]
Francijas koloniālā impērija pēc 1919. gada

1789. gadā sākās Franču revolÅ«cija, kuras gaitā 1792. gadā krita monarhija un tika pasludināta Francijas Pirmās republikas izveidoÅ”ana. 1793. gadā gāztajiem Luijam XVI un Marijai Antuanetei izpildÄ«ja nāvessodu. Pēc valsts apvērsuma 1799. gadā par Francijas lÄ«deri kļuva Napoleons Bonaparts, kurÅ” 1804. gadā pasludināja Francijas impērijas izveidoÅ”anu. 1815. gadā pie varas atgriezās Burbonu dinastija, kas valdÄ«ja lÄ«dz 1830. gada JÅ«lija revolÅ«cijai, kad pie varas nāca Luijs Filips I, kurÅ” valdÄ«ja lÄ«dz 1848. gada februāra revolÅ«cijai. Revolucionāri pasludināja Otrās republikas izveidoÅ”anu, kas pastāvēja lÄ«dz 1852. gadam, kad prezidents Luijs-Napoleons pasludināja Otrās impērijas izveidoÅ”anu. Napoleonu III gāza 1870. gadā pēc sakāves Franču-prÅ«Å”u karā. Tika pasludināta TreŔās republikas izveidoÅ”ana, Francijā nostiprinājās republikāniskā valsts iekārta.

19. gs Francija, sacenÅ”oties ar Lielbritāniju, ieguva kolonijas lielā daļā Āfrikas, IndoÄ·Ä«nā un citur. Daudzās bijuÅ”ajās franču kolonijās oficiālā valoda joprojām ir franču.

Jaunākie laiki

[labot | labot pirmkodu]

Neraugoties uz dzÄ«vā spēka zaudējumiem un postÄ«jumiem, Francija bija viena no uzvarētājvalstÄ«m Pirmajā pasaules karā, taču tā bija par vāju, lai nostiprinātos Eiropā un pakāpeniski zaudēja politiskās pozÄ«cijas, bet vēlāk arÄ« karu nacistiskajai Vācijai, kas 1940. gada jÅ«nijā uzsāka kauju par Franciju. VācieÅ”i ātri guva uzvaru, kas noveda pie TreŔās republikas sabrukuma un ViŔī Francijas izveidoÅ”anās. 1944. gada izcelÅ”anās Normandijā iesāka Francijas atbrÄ«voÅ”anu, izveidojās pagaidu valdÄ«ba Å arla de Golla vadÄ«bā, kas pēc kara drÄ«z demisionēja. Izveidojās Francijas Ceturtā republika, kas sabruka 1958. gadā pēc krÄ«zes, ko izraisÄ«ja Alžīrijas neatkarÄ«bas karÅ”. De Golls atgriezās pie varas un vadÄ«ja Franciju nākamos 10 gadus, izveidojot Francijas Piekto republiku, kas pastāv lÄ«dz mÅ«sdienām.

Ģeogrāfija

[labot | labot pirmkodu]
Francijas topogrāfiskā karte

Francija atrodas Rietumeiropā. Tā robežojas ar Beļģiju (robežas garums 620 km), Luksemburgu (73 km), Vāciju (451 km), Å veici (573 km), Itāliju (488 km), Monako (4,4 km), Andoru (56,6 km) un Spāniju (623 km).[7] Tā kā aizjÅ«ras teritorijas robežojas arÄ« ar BrazÄ«liju, Surinamu un NÄ«derlandei piederoÅ”o Sintmārtenu, tad arÄ« Ŕīs valstis var uzskatÄ«t par Francijas kaimiņvalstÄ«m. Pie Francijas robežām atrodas divas kalnu grēdas: Alpi un Pireneji. Francijā ir arÄ« daudz upju. Divas nozÄ«mÄ«gākās no tām ir Sēna un Luāra. Francijas ziemeļos un rietumos ir daudz pakalnu un upju ielejas. Dažādās valsts vietās ir ļoti atŔķirÄ«gs klimats. To spēcÄ«gi ietekmē Atlantijas okeāns.

Francijas platÄ«ba ir 674 843 kmĀ², pie kuras ir pieskaitÄ«ta tās aizjÅ«ras departamentu teritorijas. Francijas Eiropas daļas platÄ«ba ir tikai 551 695 kmĀ².

Klimats

[labot | labot pirmkodu]

Kopumā Francijā klimats ir mērens, bet jÅ«tamas ir reÄ£ionālās atŔķirÄ«bas. Valsts ziemeļu un rietumu piekrastē vēji no Atlantijas okeāna atnes ļoti mitru gaisu. Laikapstākļi tur ir mainÄ«gi, vasaras ir vēsas, ziemaĀ ā€” maiga. Daudz kontinentālāks klimats ir ParÄ«zes apkaimē, reÄ£ionā, kuru sauc par Ildefransu. Å ajā teritorijā ir daudz nokriŔņu pavasarÄ« un rudenÄ«, bet vasarā dažkārt plosās pērkona negaiss. Francijas austrumos un Centrālā masÄ«va reÄ£ionā ir lielākas ziemas un vasaras temperatÅ«ru starpÄ«ba. Valsts dienvidos, bet Ä«paÅ”i dienvidaustrumos (Provansā) dominē siltais VidusjÅ«ras klimats. Gaisa temperatÅ«ra vasarā mainās robežās no 17Ā Ā°C lÄ«dz 29Ā Ā°C, un ziemā ļoti reti nokrÄ«t zem 0Ā Ā°C. Francijas dienvidos ir jÅ«tama mistrāla ietekme. Mistrāls rada zaudējumus zemkopÄ«bai. Francijas teritorijā ir vienmērÄ«gs nokriŔņu sadalÄ«jums. Dažas zemienes valsts daļas ziemeļos saņem mazāk nekā 300 mm nokriŔņu gadā, bet atseviŔķos kalnu rajonos nokriŔņu daudzums pārsniedz 1300 mm gadā.

Par Francijas aizjūras teritoriju klimatu skatīt attiecīgo zemju rakstos.

Upes

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Francijas upju uzskaitījums

Administratīvais iedalījums

[labot | labot pirmkodu]
PamatrakstsĀ un citi raksti: Francijas administratÄ«vais iedalÄ«jums, Francijas reÄ£ioni un Francijas departamenti

Francija tiek iedalīta 26 administratīvajos reģionos. 22 no tiem atrodas metropoles Francijā (tas ir, Eiropā) un četri ir tā sauktie aizjūras reģioni.

  1. Akvitānija
  2. AugŔnormandija
  3. Bretaņa
  4. Burgundija
  5. Centrs
  6. Dienvidi-Pireneji
  7. Elzasa
  8. FranÅ”kontē
  9. Ildefransa
  10. Korsika (īpaŔs statuss)
  11. Langdoka-Rusijona
  1. Lejasnormandija
  2. Limuzēna
  3. Lotringa
  4. Luāra
  5. Overņa
  6. Pikardija
  7. Provansa-Alpi-Azūra krasts
  8. Puatū-Šaranta
  9. Rona-Alpi
  10. Šampaņa-Ardēni
  11. Ziemeļi-Padekalē

Francijas četras aizjūras teritorijas ir Ŕādas:

  1. Gvadelupa
  2. Franču Gviāna
  3. Martinika
  4. Reinjona

ReÄ£ioni tālāk tiek iedalÄ«ti 100 departamentos. Departamentus numurē, pārsvarā alfabēta kārtÄ«bā. Å os numurus izmanto, piemēram, pasta kodiem, automaŔīnu reÄ£istrācijas numuriem. Savukārt departamenti tiek iedalÄ«ti 342 apgabalos (arrondissements). Å Ä«m teritoriālajām vienÄ«bām nav vēlētu varas orgānu. Nākamā iedalÄ«juma vienÄ«ba ir 4 035 kantoni, kuru funkcijas ir ierobežotas. Smalkākā Francijas administratÄ«vā vienÄ«ba ir komÅ«na, kurām ir vēlēti pārvaldes orgāni.

Valdība

[labot | labot pirmkodu]

Francijas valsts iekārta ir pusprezidentāla republika, kas ir noteikts Francijas Piektās republikas konstitÅ«cijā. Å Ä« konstitÅ«cija tika apstiprināta ar referendumu, kas notika 1958.Ā gada 28.Ā septembrÄ«. Tajā valsts arÄ« ir paziņoja, ka tā ir nesadalāma, pasaulÄ«ga, demokrātiska un sociāla republika. Tās konstitÅ«cija paredz varas sadalÄ«Å”anu.

Izpildvara pieder gan Francijas prezidentam, gan Francijas premjerministram. Prezidents tiek ievēlēts uz 5 gadiem, bet premjerministru amatā ieceļ valsts prezidents. Francijas parlamentam ir likumdoÅ”anas vara. Tas sastāv no Nacionālās Asamblejas (AssemblĆ©e Nationale) un Senāta. Nacionālajā Asamblejā ir 577 deputāti, bet SenātāĀ ā€” 343. Nacionālās Asamblejas deputāti tiek ievēlēti tieŔās vēlÄ“Å”anās, bet Senāta locekļus uz 9 gadiem ievēl vēlētāju kolēģija no Francijas departamentiem.

Bruņotie spēki

[labot | labot pirmkodu]
LidmaŔīnu bāzes kuģis Charles de Gaulle.

Francijas militārie spēki ir sadalīti četrās nozarēs:

  1. ArmĆ©e de Terre (sauszemes bruņotie spēki)
  2. Marine Nationale (flote)
  3. ArmĆ©e de l'Air (gaisa spēki)
  4. Gendarmerie Nationale (militārie spēki, kas kalpo kā Nacionālā policija)

Francijai ir aptuveni 359 000 karavÄ«ri. Militārajiem izdevumiem 2020. gadā tika tērēti 2,1% no iekÅ”zemes kopprodukta,[8] kas ievērojami pārniedza vidējos 1,6 procentus Eiropas SavienÄ«bā. Francija tērē aptuveni 22% no ES aizsardzÄ«bas budžeta. 10% no Francijas aizsardzÄ«bas budžeta tā iegulda kodolieroču uzturÄ“Å”anā.

Starptautiskās attiecības

[labot | labot pirmkodu]

Francija ir Apvienoto Nāciju Organizācijas locekle. Tā ir arÄ« viena no piecām pastāvÄ«gajām ANO DroŔības Padomes loceklēm un tai pieder veto tiesÄ«bas. Francija ir arÄ« Pasaules tirdzniecÄ«bas organizācijas (WTO) locekle. Francija atrodas galvenās mÄ«tnes tādām starptautiskām organizācijām, kā ESAO, UNESCO, Interpol un citas.

Francija ir viena no Eiropas SavienÄ«bas dibinātājvalstÄ«m. 1960. gados ar tās palÄ«dzÄ«bu franči centās iegÅ«t varu pār kontinentālo Eiropu, neļaujot to iegÅ«t Apvienotajai Karalistei. KopÅ” 1990. gadiem Francija ir kļuvusi draudzÄ«gāka Vācijai. Tādējādi tika uzturēta konkurence Apvienotajai Karalistei un ierobežota Austrumeiropas valstu ietekme. Francija ir arÄ« Ziemeļatlantijas lÄ«guma organizācijas (NATO) locekle. 1990. gadu sākumā Francija tika kritizēta par tās pazemes kodolieroču izmēģinājumiem Franču Polinēzijā. 2003. gadā Francija nosÅ«tÄ«ja lielu skaitu karavÄ«ru uz Irāku, kur sākās ASV uzbrukums irākieÅ”iem. Francijai ir arÄ« palikusi spēcÄ«ga politiskā un ekonomiskā ietekme uz tās bijuÅ”ajām kolonijām Āfrikā. Piemēram, tā ir sÅ«tÄ«jusi ekonomisko palÄ«dzÄ«bu un kareivjus miera uzturÄ“Å”anai uz Kotdivuāru, Mali un Čadu.

Demogrāfija

[labot | labot pirmkodu]

Vairāk nekā 90% Francijas iedzÄ«votāju ir dzimuÅ”i Å”ajā valstÄ«, ir baltādainie un runā franču valodā. Pierobežas rajonos dzÄ«vo etniski atŔķirÄ«gas iedzÄ«votāju grupas: bretoņi - Bretaņas pussalā, elzasieÅ”i - Elzasā, flāmi - ziemeļos, korsikāņi - Korsikas salā, baski un katalonieÅ”i - Pireneju priekÅ”kalnēs. AtŔķirÄ«bā no pārējām Rietumeiropas valstÄ«m Francijā ilgstoÅ”i bija relatÄ«vi augsts iedzÄ«votāju dabiskais pieaugums, jo valdÄ«bas demogrāfiskā politika veicināja dzimstÄ«bu.[9] Tomēr uz 2021. gada sākumu bērnu skaits uz vienu sievieti arÄ« Francijā bija krities lÄ«dz 1,84, kas ir zem dabiskās atjaunoÅ”anās lÄ«meņa.[10]

Tālā pagātnē Francija atradās tirdzniecÄ«bas ceļu krustpunktā un tajā apmetās uz dzÄ«vi dažādas ciltisĀ ā€” Ä·elti, vestgoti no Itālijas un vikingi. Senie grieÄ·i pirms 2600 gadiem nodibināja tirdzniecÄ«bas koloniju vietā, kur tagad atrodas lielākā ostas pilsēta Marseļa. Vēlāk liela daļa no Francijas nokļuva Romas impērijas pakļautÄ«bā. 18.Ā ā€” 20. gadsimtam Francija bija koloniāla lielvalsts. Tai piederēja lielākā daļa Ziemeļāfrikas, Rietumāfrikas, KarÄ«bu jÅ«ras reÄ£ions, Dienvidaustrumāzijas, un tai piederēja daudzas salas Klusajā okeānā.

Francijā dzÄ«vo daudz ieceļotāju no tās bijuÅ”ajām kolonijām, Ä«paÅ”i no Ziemeļāfrikas. Liels ir iebraucēju skaits arÄ« no Portugāles, Itālijas, Spānijas un Turcijas.

Francijas iedzīvotāju skaits

Reliģija

[labot | labot pirmkodu]
Parīzes Dievmātes katedrāle.

Francijā reliÄ£ijas brÄ«vÄ«bu garantē tās konstitÅ«cija.[12] 51,1% iedzÄ«votāji ir Romas katoļi, 39,6% ir agnostiÄ·i vai ateisti, 5,6%Ā ā€” musulmaņi un 0,8% ir jÅ«daisma piekritēji. AtlikuÅ”ie 2,9%Ā pieder pie citām reliÄ£ijām vai nevēlas atklāt savu piederÄ«bu.[13]

Valoda

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: franču valoda

Francijas valsts valoda ir franču valoda. Tā pieder pie romāņu valodu saimes, pie kuras pieder arī spāņu un itāļu valoda. Visā Francijā ir vairāki franču valodas dialekti. No 17. līdz 19. gadsimtam franču valoda bija izplatīta diplomātijas valoda.

Daļa no Francijas iedzīvotājiem runā basku, bretoņu, katalāņu, korsikāņu, vācu, flāmu un oksitāņu valodās.

Lielākās pilsētas

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Francijas pilsētu uzskaitījums
Francijas lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita (2012.gads)[14]


Parīze

Marseļa

Vieta Pilsēta Reģions Iedzīvotāji Vieta Pilsēta Reģions Iedzīvotāji


Liona

Tulūza

1ParīzeIldefransa2 240 62111RennaBretaņa209 860
2MarseļaProvansa-Alpi-Azūra krasts852 51612ReimsaŠampaņa-Ardēni181 893
3LionaRona-Alpi496 34313HavraAugŔnormandija173 142
4TulūzaDienvidi-Pireneji453 31714SentetjēnaRona-Alpi171 483
5NicaProvansa-Alpi-Azūra krasts343 62915TulonaProvansa-Alpi-Azūra krasts164 899
6NanteLuāra291 60416GrenobleRona-Alpi158 346
7StrasbūraElzasa291 60417DižonaBurgundija152 071
8MonpeljēLangdoka-Rusijona268 45618AnžēLuāra149 017
9BordoAkvitānija241 28719NīmaLangdoka-Rusijona146 709
10LilleNora-Padekalē228 65220VilērbānaRona-Alpi146 282

Tautsaimniecība

[labot | labot pirmkodu]

Francija ir vadoŔās rÅ«pniecÄ«bas valstu grupas G7 biedrs. Francija ir astotajā vietā pasaulē pēc iekÅ”zemes kopprodukta. 1999.Ā gada 1.Ā janvārÄ« Francijā un vēl 11 Eiropas valstÄ«s par nacionālo valÅ«tu kļuva eiro.[7]

Francijā ir reÄ£istrēti gandrÄ«z 2,9 miljoni uzņēmumi.[15] Valsts kontrolē ir uzņēmumi, kuri pārvalda dzelzceļu, elektroenerÄ£iju, aviāciju un telekomunikācijas. NozÄ«mÄ«ga kompānija gan lidmaŔīnu, gan kosmosa kuÄ£u ražoÅ”anā ir Airbus. Francija kosmosa kuÄ£us palaiž no sava kosmodroma Franču Gviānā.

Lauksaimniecība, mežsaimniecība un zvejoŔana

[labot | labot pirmkodu]

Francijas plaŔās zemes platÄ«basĀ ā€” no kurām puse ir aramzeme, bet ceturtdaļu klāj mežiĀ ā€” dāvā plaÅ”as iespējas lauksaimniecÄ«bā un mežsaimniecÄ«bā. Valsts daudzveidÄ«gais reljefs un augsne, kā arÄ« atŔķirÄ«gās klimatiskās zonas tikai palielina Å”o potenciālu. NokriŔņu daudzums ir salÄ«dzinoÅ”i augsts gandrÄ«z visā valstÄ«, tāpēc Å«dens apgāde parasti nav problēma. Pietiekami daudz zivju Atlantijas okeānā un VidusjÅ«rā nodroÅ”ina valsti ar papildu resursiem.

Lai gan lauksaimniecÄ«bā tiek nodarbināti salÄ«dzinoÅ”i maz cilvēku (aptuveni 4% no darbaspēka) un veido tikai 3% no iekÅ”zemes kopprodukta, Francija ir vadoŔā Eiropas valsts lauksaimniecÄ«bas produktu ražoÅ”anā un eksportÄ“Å”anā. Å ajā valstÄ« tiek saražoti aptuveni 20% no visiem Eiropas SavienÄ«bas lauksaimniecÄ«bas produktiem. Visvairāk tā eksportē kvieÅ”us, mājputnus, piena produktus, liellopu un cÅ«kgaļu. Francijā ir attÄ«stÄ«ta vÄ«na ražoÅ”ana. Å Ä« valsts ir pirmajā vietā pasaulē pēc saražotā vÄ«na daudzuma; tā saražo aptuveni vienu treÅ”daļu no visa Eiropas SavienÄ«bā saražotā vÄ«na. Francijas zemnieki 2006. gadā no Eiropas SavienÄ«bas saņēma 10 miljardus ASV dolārus subsÄ«dijās.[16]

Derīgie izrakteņi un enerģija

[labot | labot pirmkodu]
Elektroenerģija Francijā tiek plaŔi ražota atomelektrostacijās

Francija daudz līdzekļus iegulda kodolenerģijā. Tādējādi Francijā ir mazākā ogļskābās gāzes emisija starp septiņām rūpnieciski attīstītākajām pasaules valstīm. Lielāko daļu no elektronerģijas (78%) saražo Francijas 59 atomelektrostacijās.[17]

Transports

[labot | labot pirmkodu]

Sazarotais un blÄ«vais ceļu tÄ«kls veidojies jau tālā senatnē, kad cauri Francijai gāja svarÄ«gākie satiksmes ceļi uz Pireneju un ApenÄ«nu pussalu. Valsts transporta sistēmu veido ātrgaitas dzelzceļu un autoceļu maÄ£istrāles, kas veiksmÄ«gi kombinējas ar iekŔējiem un ārējiem Å«densceļiem un cauruļvadu transportu. Dzelzceļu kopgarums pārsniedz 34 tÅ«kstoÅ”us kilometru, autoceļu kopgarums - 805 tÅ«kstoÅ”us kilometru. Ārējos sakarus nodroÅ”ina arÄ« jÅ«ras transports (lielākās ostas - Marseļa un Havra) un aviotransports (lielākās lidostas - ParÄ«zē, Nicā, Marseļā). Marseļas ostā sākas Eiropā lielākais transkontinentālais naftas vads, kas iet uz KarlsrÅ«es naftas pārstrādes uzņēmumiem. Pēc Eirotuneļa atklāŔanas kļuva iespējama sauszemes satiksme starp kontinentu un Lielbritānijas salu.[9]

Kultūra

[labot | labot pirmkodu]

Lielāko daļu no tās vēstures Francijai ir bijusi nozīmīga loma Eiropas kultūras dzīvē.

Literatūra

[labot | labot pirmkodu]

Franču literatÅ«ras pirmsākumi ir meklējami viduslaikos. Francija Å”ajā laikā bija sadrumstalota, tādēļ katra reÄ£iona autori rakstÄ«ja savā stilā un gramatikā.

17. gadsimtā nozīmīgākie autori bija Blēzs Paskāls un Renē Dekarts, kuru darbi ietekmēja aristokrātiju. Tie iespaidoja arī vēlākos autorus.

Franču literatÅ«ras slavas laiks bija 18. un 19. gadsimtā. 18. gadsimtā ievērojamākie autori bija Voltērs un Žans Žaks Ruso. Vēl slavens kļuva bērnu literatÅ«ras rakstnieks Å arls Pero. ViņŔ ir uzrakstÄ«jis tādas pasakas, kā "PelnruŔķīte", "Runcis zābakos", "SarkangalvÄ«te", "Apburtā princese" un citas.

19. gadsimtā nozīmīgākie rakstnieki bija Viktors Igo, Aleksandrs Dimā un Žils Verns.

Nobela prēmiju literatÅ«rā ir ieguvuÅ”i 13 franču rakstnieki: SilÄ« Pridoms, Frederiks Mistrāls, Romēns Rolāns, Anatols Franss, AnrÄ« Bergsons, Rožē Martēns di Gārs, Andrē Žids, Fransuā Moriaks, Albērs KamÄ«, Senžons Pērss, Žans Pols Sartrs, Klods Simons un Žans MarÄ« Gistavs Leklēzio.

MÅ«zika

[labot | labot pirmkodu]
PamatrakstsĀ un citi raksti: Francijas mÅ«zikaĀ un Francijas rokmÅ«zika

Neskatoties uz LuÄ« Kuperēna (Louis Couperin), Žana-Filipa Ramo (Jean-Philippe Rameau) un Žana-Batista LilÄ« (Jean-Baptiste Lully) klasiskās mÅ«zikas darbiem, franču mÅ«zika starptautiski kļuva slavena 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Tādi komponisti kā Ektors Berliozs, Kamils Sensānss, Moriss Ravēls, Klods DebisÄ« un Polijā dzimuÅ”ais Frideriks Å opēns radÄ«ja frančiem raksturÄ«go mÅ«zikas stilu, ko tālāk pilnveidoja 20. gadsimta komponisti, piemēram, Pjērs Bulēzs (Pierre Boulez), DarjÄ« Mijo (Darius Milhaud) un Eriks SatÄ«. 20. gadsimta beigās daudz eksperimenti tika veikti elektroniskajā un akustiskajā mÅ«zikā. IRCAM (Eksperimentu un pētÄ«jumu institÅ«ts mÅ«zikā un akustikā), kas atrodas ParÄ«zē, joprojām veic pētÄ«jumus un cenÅ”as ieviest dažādus mÅ«zikas jauninājumus.

MÅ«zikas profesiju apmācÄ«ba ir palikusi nemainÄ«ga. ParÄ«zē atrodas divas konservatorijas, bet pa vienai konservatorijai atrodas StrasbÅ«rā, Bordo, Nicā un Lionā. Parasti labākie talanti no reÄ£ionālajām konservatorijām dodas studēt uz ParÄ«zes konservatoriju (Conservatoire de Paris), kas tiek uzskatÄ«ta par labāko valstÄ«. KopÅ” Otrā pasaules kara tur ir mācÄ«juÅ”ies vairāki starptautiski izcili diriÄ£enti, piemēram, Herberts fon Karajans un Daniels Barenboims (Daniel Barenboim), kuri ir atjaunojuÅ”i sabiedrÄ«bas interesi par klasisko mÅ«ziku.

Francijā, galvenokārt jaunieÅ”u paaudzei, visvairāk interesē populārā mÅ«zika, Ä«paÅ”i Amerikas Savienoto Valstu un Apvienotās Karalistes produkcija. PaÅ”u franču izpildÄ«tās dziesmas galvenokārt ir tā sauktie Å”ansoni (chanson), romantiskas franču balādes. Slavenākie to izpildÄ«tāji ir Žuljeta Greko (Juliette GrĆ©co), EdÄ«te Piafa, Å arls AznavÅ«rs, Žoržs Brasess (Georges Brassens) un Beļģijā dzimuÅ”ais Žaks Brels.

Kino

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Francijas kino

Franču kino ir ieņēmis nozÄ«mÄ«gu vietu valsts kultÅ«rā vairāk nekā simts gadus. 19. gadsimta beigās kustÄ«go attēlu tehnoloÄ£iju izgudrotāji Ogists un LuÄ« Limjēri (August & Louis LumiĆØre), Alise GÄ«-BlaÅ”e (Alice Guy-BlachĆ©) un citi kļuva par industrijas pionieriem. 1920. gados franču filmas kļuva slavenas ar savu poētiski reālisko sižetu, piemēram, Abela Gansa (Abel Gance) filmas. Ne mazāk slavenas kļuva arÄ« Marsela Paņola 1930. un 1940. gados filmētās filmas. Paaudze, kas vēlāk kļuva zināma kā nouvelle vague ("Jaunais vilnis", 1950. gadu beigasĀ ā€” 1960. gadi), deva tādus izcilus režisorus kā Žanu Liku Godāru un Fransuā Trifo.

Citi starptautiski slaveni franču kinorežisori ir Žans Renuārs (Jean Renoir), Žaks TatÄ« (Jacques Tati), Žans-Pjērs Melvils (Jean-Pierre Melville), Alēns Renē (Alain Resnais), Ēriks Romers (Ɖric Rohmer), Robērs Bresons (Robert Bresson) un LuÄ« Mals (Louis Malle).

Slavenākie franču kinoaktieri ir sākot ar Fernandelu (Fernandel), Morisu Å evaljē, ArletÄ« (Arletty) un beidzot ar Brižitu Bardo, Žerāru Depardjē un Katrinu Denevu. Katru gadu Kannās notiek viens no prestižākajiem filmu festivāliem pasaulēĀ ā€” Kannu kinofestivāls.

TÅ«risms

[labot | labot pirmkodu]

Francija ir tÅ«ristu visapmeklētākā valsts pasaulē. 2007. gadā to apmeklēja aptuveni 81,9 miljons tÅ«ristu.[18] Ja salÄ«dzina ar Spāniju un ASV, kuras ir nākamās apmeklētākās valstis, tad tās attiecÄ«gi ir apmeklējuÅ”i 58,5 miljoni un 51,1 miljoni tÅ«ristu. Vienas no visvairāk apmeklētākajām apskates vietām ir Eifeļa tornis un Triumfa arka.

Parīzes metropolē atrodas arī viena no Disnejlendām.

Sports

[labot | labot pirmkodu]
Tour de France

Populāri sporta veidi ir futbols, regbijs, teniss un atseviŔķos reÄ£ionos basketbols un handbols. Francijā ir norisinājās 1938. un 1998. gada FIFA Pasaules kauss, kā arÄ« 2007. gada Pasaules kauss regbijā. Stade de France, kas atrodas ParÄ«zē, ir lielākais stadions Francijā un tajā norisinājās 1998. gada FIFA Pasaules kausa fināls un arÄ« 2007. gada Pasaules kausa regbija fināls 2007. gada oktobrÄ«. Francijā arÄ« notiek gadskārtējais Tour de France, slavenākais velobrauciens pasaulē. Francija ir arÄ« slavena ar savu Lemānas 24 stundu izturÄ«bas sacÄ«ksti autosportā, kas norisinās Sartas departamentā. Daži lielākie tenisa turnÄ«ri arÄ« tiek rÄ«koti Francijā, piemēram, ParÄ«zes Masters un Francijas atklātais čempionāts, viens no četriem "Grand Slam" turnÄ«riem.

Francija cieÅ”i sadarbojas ar modernajām olimpiskajām spēlēm. TieÅ”i franču aristokrāts barons Pjērs de Kubertēns ierosināja spēļu atjaunoÅ”anu 19. gadsimta beigās. Pēc tam kad Atēnām tika pieŔķirtas pirmās spēles, pamatojoties vēsturiski uz antÄ«ko spēļu izcelsmi GrieÄ·ijā, ParÄ«zē norisinājās 1900. gada spēles. ParÄ«ze bija arÄ« pirmās mājas Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai pirms tā pārcēlās uz Lozannu. KopÅ” 1900. gada spēlēm Francijā vēl ir notikuÅ”as četras olimpiskās spēles: 1924. gada vasaras olimpiskās spēles atkal notika ParÄ«zē un trÄ«s ziemas olimpiskās spēles (1924. gadā Å amonÄ«, 1968. gadā Grenoblē un 1992. gadā Albērvilā).

Francijas futbola un regbija izlase ir iesauktas par Les Bleus komandu formas tērpu krāsas dēļ, kas ir Francijas trÄ«skrāsainā karoga krāsās. Futbola izlase ir viena no visveiksmÄ«gākajām pasaulē, it Ä«paÅ”i laikā ap 21. gadsimtu, ar vienu uzvaru FIFA Pasaules kausā 1998. gadā, vienu FIFA Pasaules kausa otro vietu 2006. gadā un diviem Eiropas čempionāta tituliem 1984. un 2000. gadā. Stiprākā valsts futbola lÄ«ga ir Ligue 1. Regbijs arÄ« ir ļoti populārs, Ä«paÅ”i ParÄ«zē un Francijas dienvidrietumos. Regbija izlase ir piedalÄ«jusies visās Pasaules kausa regbija izcīņās un piedalās gadskārtējā SeÅ”u Nāciju čempionātā. Pateicoties stiprajiem vietējiem turnÄ«riem Francijas regbija izlase ir uzvarējusi seÅ”padsmit SeÅ”u Nāciju čempionātos, ieskaitot astoņus Grand Slam un ir aizkļuvusi lÄ«dz pusfinālam un finālam Pasaules kausā regbijā.

Atsauces un piezīmes

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ā†‘ (franciski) Francijas valdÄ«ba INSEE. Ā«Bilan dĆ©mographique 2010Ā». SkatÄ«ts: 2011-01-20.
  2. 1 2 (angliski) Ā«FranceĀ». International Monetary Fund. SkatÄ«ts: 2011-02-20.
  3. ā†‘ (angliski) Ā«Human Development Report 2009Ā». The United Nations. SkatÄ«ts: 2009-10-05.
  4. ā†‘ (franciski) Ā«Le tourisme international en France en 2007Ā» (PDF). Direction du Tourisme (French government's tourism agency). Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2008-06-24. SkatÄ«ts: 2008-06-05.
  5. 1 2 (angliski) Ā«History of France: Prehistory to RomanĀ». History World. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2011-02-14. SkatÄ«ts: 2011-04-14. Arhivēts 2011-02-14 Wayback Machine vietnē.
  6. ā†‘ Latvijas padomju enciklopēdija. 3. sējums. RÄ«gaĀ : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1986. 405.Ā lpp.
  7. 1 2 (angliski) Ā«FranceĀ». CIA - The World Factbook. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2018-12-24. SkatÄ«ts: 2011-04-19. Arhivēts 2018-12-24 Wayback Machine vietnē.
  8. ā†‘ Ā«Military expenditure (% of GDP) - European Union | DataĀ». data.worldbank.org. SkatÄ«ts: 2022-08-02.
  9. 1 2 A. Bauls, G. Berklavs, E. Birznieks, T. EglÄ«te, B. FrÄ«denbergs-Ansbergs, J. Jankevics, M. Kasparovica, Z. Melbārde, I. MÅ«rnieks, M. RozÄ«te. Ā«Pasaules ekonomiskā un sociālā Ä£eogrāfija vidusskolāmĀ», 1995. 169ā€“173.Ā lpp. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2023.Ā gada 15.Ā jÅ«lijā. SkatÄ«ts: 2025.Ā gada 5.Ā septembrÄ«.
  10. ā†‘ Ā«Bilan dĆ©mographique 2020 - Insee PremiĆØre - 1834Ā». www.insee.fr. SkatÄ«ts: 2022-08-02.
  11. ā†‘ https://www.insee.fr/en/statistiques/serie/001641607
  12. ā†‘ Ā«Constitution of 1958Ā».
  13. ā†‘ Ā«"A French Islam is possible" (PDF).Ā». Institut Montaigne. 2016. p. 13. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2017-09-15. SkatÄ«ts: 2022-08-01.
  14. ā†‘ Francijas pilsētu iedzÄ«votāju skaits (2012)
  15. ā†‘ (angliski) Ā«Number of companies in FranceĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2008.Ā gada 17.Ā decembrÄ«. SkatÄ«ts: 2009.Ā gada 11.Ā maijā.
  16. ā†‘ Ā«Q&A: Common Agricultural PolicyĀ». BBC News. 2008. gada 20. novembris.
  17. ā†‘ EnerPub. Ā«France: Energy profileĀ». Spero News, 2007-06-08. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2007-10-04. SkatÄ«ts: 2007-08-25.
  18. ā†‘ Ā«Tourism in FranceĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2008.Ā gada 28.Ā decembrÄ«. SkatÄ«ts: 2009.Ā gada 11.Ā janvārÄ«.

Piezīmes

[labot | labot pirmkodu]
  1. ā†‘ Parasti, kad runā par Franciju, domā tikai par tās Eiropas daļu, nevis arÄ« par tās aizjÅ«ras teritorijām.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Francija&oldid=4534882"