Pāriet uz saturu

Kanāda

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Kanāda
Canada
Kanādas karogs Kanādas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
DevÄ«ze:Ā A Mari Usque Ad Mare (latīņu)
tulk. "No jūras līdz jūrai"
Himna:Ā O Canada
Karaliskā himna: God Save the King
Location of Canada
Location of Canada
GalvaspilsētaOtava
Lielākā pilsēta Toronto
Valsts valodas angļu, franču valoda
Valdība Federāla parlamentāra demokrātija un konstitucionālā monarhija
Ā -Ā  Monarhs Čārlzs III Vindzors
Ā -Ā  Ä¢enerālgubernators Marija Simona
Ā -Ā  Premjerministrs Marks Kārnijs
NeatkarÄ«ba no Apvienotās KaralistesĀ 
Ā -Ā  Deklarēta 1931.Ā gada 11.Ā decembrÄ«Ā 
Platība
Ā -Ā  Kopā 9 984 670Ā kmĀ²Ā (2.)
Ā -Ā  ÅŖdensĀ (%) 8,92
Iedzīvotāji
Ā -Ā  iedzÄ«votājiĀ 2026.Ā gadā 41 417 056Ā (37.)
Ā -Ā  BlÄ«vums 3,41/kmĀ²Ā (228.)
IKPĀ (PPP) 2010. gada aprēķins
Ā -Ā  Kopā $1,330 triljoni[1]Ā 
Ā -Ā  Uz iedzÄ«votāju $39 057[1]Ā 
Džini koef.Ā (2005) 32,1Ā 
TAIĀ (2019) ā–² 0,929Ā (ļoti augsts)Ā (16.)
Valūta Kanādas dolārs ($) (CAD)
Laika josla (UTC-3,5 līdz -8)
Ā -Ā  VasarāĀ (DST) Ā (UTC-2,5 lÄ«dz -7)
Interneta domēns .ca
ISO 3166-1 kods 124Ā /Ā CANĀ /Ā CA
Tālsarunu kods +1

Kanāda (franču: Canada, angļu: Canada) ir valsts, kas aizņem lielāko daļu no Ziemeļamerikas ziemeļiem. Tā pleÅ”as no Atlantijas okeāna austrumos lÄ«dz Klusajam okeānam rietumos, bet ziemeļos to apskalo Ziemeļu Ledus okeāns. Kanāda ir pasaulē otra lielākā valsts pēc platÄ«bas.[2] Sauszemes robeža dienvidos un rietumos tai ir ar Amerikas Savienotajām ValstÄ«m un austrumos Dāniju (robeža Hansa salā).[3]

Zemi, kur mÅ«sdienās atrodas Kanāda, vairākus tÅ«kstoÅ”us gadu apdzÄ«voja dažādas ieziemieÅ”u ciltis. 15. gadsimta beigās britu un franču ekspedÄ«cijas devās izpētÄ«t mÅ«sdienu Kanādas austrumu krastu, bet vēlāk Å”eit arÄ« apmetās uz dzÄ«vi. 1763. gadā pēc Septiņgadu kara Francija atdeva gandrÄ«z visas savas kolonijas britiem. 1867. gadā, Kanādas provincei apvienojoties ar vēl divām Britu Ziemeļamerikas kolonijām, tika izveidota federāla domÄ«nija, kura sastāvēja no četrām provincēm.[4][5][6] Ar to sākās citu provinču un teritoriju pievienoÅ”ana, pastiprinoties tās autonomijai no Apvienotās Karalistes, kas Ä«paÅ”i tika uzsvērts 1931. gadā, kad tika pieņemts Vestminsteras statÅ«ts. Å is process sasniedza kulmināciju 1982. gadā, kad tika parakstÄ«ts Kanādas akts, kurÅ” formāli atbrÄ«voja Kanādu no Britu parlamenta varas.

Kanāda atrodas vistālāk ziemeļos no visām valstÄ«m. Tā aizņem divas piektdaļas no Ziemeļamerikas un valsti Ŕķērso 5 laika joslas. Kanāda ir decentralizēta federācija no 10 provincēm un 3 teritorijām, ko valda kā konstitucionālu monarhiju. MÅ«sdienās Kanāda ir attÄ«stÄ«ta industriāla lielvalsts un viena no bagātākajām valstÄ«m pasaulē. RÅ«pniecÄ«ba visvairāk balstās uz bagātajiem dabas resursiem: koksnes, dažādu rÅ«du, naftas un koksa ogļu krājumiem. Kanādas galvaspilsēta ir Otava, kurā atrodas tās parlaments, Ä£enerālgubernators un premjerministrs. Kanāda ir tehnoloÄ£iski attÄ«stÄ«ta valsts, bet tās saimniecÄ«ba tradicionāli balstās uz dabas resursu pārpilnÄ«bu.

Tā sākotnēji ir bijusi Francijas, bet pēc tam Lielbritānijas kolonija, tāpēc tajā pastāv oficiāla divvalodÄ«ba. Kanādā ir problēmas ar Å”o divu valodu lÄ«dzāspastāvÄ“Å”anu, un frančvalodÄ«go apdzÄ«votā Kvebekas province regulāri cenÅ”as atdalÄ«ties no valsts.

Etimoloģija

[labot | labot pirmkodu]

Nosaukums Kanāda ir cēlies no Sentlorensas irokēzu vārda kanata, kas nozÄ«mē ā€˜ciematsā€™ vai ā€˜apmetneā€™. 1535. gadā vietējie iedzÄ«votāji mÅ«sdienu Kvebekas pilsētas apkārtnē Å”o vārdu attiecināja uz franču pētnieka Žaka Kartjē dibināto Stadakonas ciematu.[7][8] Kartjē vēlāk lietoja vārdu Kanāda ne tikai saistÄ«bā ar Å”o ciematu, bet arÄ« apkārtējās teritorijas apzÄ«mÄ“Å”anai. 1545. gadā Eiropā rakstÄ«tajās grāmatās un zÄ«mētajās kartēs Å”o reÄ£ionu sāka dēvēt par "Kanādu".[9][10]

17. gadsimta sākumā teritorija no Sentlorensas upes lÄ«dz Lielo ezeru ziemeļu krastam tika nosaukta par "Kanādu". TobrÄ«d tā bija daļa no Jaunās Francijas. Vēlāk, kad Ŕī teritorija nonāca britu pakļautÄ«bā, tā tika sadalÄ«ta divās atseviŔķās kolonijās: AugÅ”kanādā un Lejaskanādā. 1841. gadā abas kolonijas tika atkal apvienotas un nosauktas par Kanādas provinci.[11] 1867. gadā nosaukums "Kanāda" tika pieņemts par oficiālo nosaukumu jaunai valstij, kuru izveidoja pēc Kanādas konfederācijas,[12] vienÄ«gi nosaukumam papildus tika pievienots vārds "domÄ«nija".[13] Nosaukums "Kanādas domÄ«nija" tika lietots lÄ«dz pat 1950. gadiem. Pēc tam, kad Kanāda ieguva politisku autonomiju no Apvienotās Karalistes, federālā valdÄ«ba arvien biežāk oficiālos valsts dokumentos un lÄ«gumos sāka izmantot nosaukumu "Kanāda" bez papildus vārda "domÄ«nija". 1982. gadā valsts svētkiem oficiāli tika nomainÄ«ts nosaukums no "DomÄ«nijas dienas" uz "Kanādas dienu".[14]

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]
Kanādas (sarkanā krāsā) izveidoŔanās un paplaŔināŔanās (kopŔ 1770. gada).

Saskaņā ar arheoloÄ£iskajiem un Ä£enētiskajiem pētÄ«jumiem Ziemeļamerika un Dienvidamerika bija pēdējie kontinenti, kurus apdzÄ«voja cilvēki. VisplaŔāk pieņemtā teorija ir tāda, ka cilvēki ieradās Kanādā no SibÄ«rijas, Ŕķērsojot zemes tiltu, kas pēdējā ledus laikmetā savienoja Āziju ar Ziemeļameriku. Å ajā laikā Beringa Å”auruma nebija, jo jÅ«ras lÄ«menis bija stipri zemāks nekā mÅ«sdienās. Tā kā lielāko daļu no Kanādas teritorijas klāja masÄ«vi ledāji, tad neliela cilvēku populācija apmetās Aļaskā, kura tobrÄ«d nebija klāta ar ledājiem. Pirmie cilvēki Kanādas teritorijā, konkrēti Ziemeļjukonā, mitinājuÅ”ies pirms 26 500 gadiem. Tikai pirms 16 500 gadiem, kad ledāji sāka kust, cilvēki sāka pārvietoties vairāk uz dienvidiem. Kanādas dienvidaustrumos, mÅ«sdienu Ontārio provincē, cilvēki sāka dzÄ«vot pirms aptuveni 9 500 gadiem.[15][16]

Saskaņā ar islandieÅ”u sāgām, pirmais eiropietis, kurÅ” ieradās Kanādā, bija Bjarni Herjolfsons. ViņŔ uz rietumiem no Islandes un Grenlandes bija devies 985. vai 986. gada vasarā. Herjolfsons esot atklājis ar bieziem mežiem klātu zemi. Ap 1000. gadu Herjolfsonam sekoja Leifs Eriksons. Visticamāk, ka Eriksons sākotnēji nokļuva Bafina Zemē, pēc tam Labradorā, bet pēc tam Ņūfaundlendā, kuru nosauca par VÄ«nlandi. Pēc Eriksona vikingi vairākas reizes mēģināja kolonizēt Ŕīs zemes, bet dēļ konfliktiem ar vietējiem iedzÄ«votājiem viņi tās pameta.[17] ArheoloÄ£iski pierādÄ«jumi vikingu klātbÅ«tnei ir atrasti Ņūfaundlendas ziemeļos, Lansomedousā.

Līdz pat 19. gadsimtam nozīmīgā tirdzniecības prece bija kažokādas

Tikai 1497. gadā eiropieÅ”i atkārtoti nokļuva Kanādā. Tas bija Anglijas karaļa Henrija VII uzdevumā nosÅ«tÄ«tais pētnieks Džons Kabots (John Cabot). Viņa uzdevums bija atrast tirdzniecÄ«bas ceļu uz Austrumu zemēm. ViņŔ bija pārliecināts, ka to bija paveicis, un nākamajā gadā atgriezās, lai izpētÄ«tu Ziemeļamerikas krastu no Bafina salas lÄ«dz Mērilendai.[18] 1498. gadā arÄ« Portugāle izvirzÄ«ja savas pretenzijas uz teritoriju, nosÅ«tot ekspedÄ«cijā Žoao Fernandezu Labradoru (JoĆ£o Fernandes Lavrador); viņŔ izsēdās Labradoras krastos.[19] 1534. gadā arÄ« Francijas karaļa uzdevumā uz Kanādu devās pētnieks Žaks Kartjē.[20][21] 1603. gadā Kanādā ieradās franču ceļotājs Samuels de Å ampleins, kurÅ” 1605. gadā Portrojalā un 1608. gadā Kvebekā izveidoja pirmās pastāvÄ«gās eiropieÅ”u apmetnes.[22][23][24] Portrojala atradās vietā, kur mÅ«sdienās ir Anapolisrojalas pilsēta. Tā kļuva par nozÄ«mÄ«gāko koloniju Jaunskotijā, tolaik zināma kā Akadija. Akādijā ļoti lēni pieauga iedzÄ«votāju skaits. 1713. gadā Å”eit dzÄ«voja tikai 5 tÅ«kstoÅ”i iedzÄ«votāju. Akadijā galvenokārt nodarbojās ar kažokādu tirdzniecÄ«bu.

Savukārt Kvebeka, kuru Å ampleins Sentlorensas upes ielejā dibināja trÄ«s gadus pēc Portrojalas, drÄ«z vien kļuva par Jaunās Francijas galvaspilsētu. ArÄ« Kvebekā dzÄ«ves apstākļi nebija no tiem vieglākajiem, tāpēc arÄ« Å”eit iedzÄ«votāju skaits sākotnēji pieauga ļoti lēni. Bet ar apmetņu izveidoÅ”anu Å ampleins neapstājās. ViņŔ devās arÄ« pētÄ«t tuvāko apkārtni. 1609. gadā viņŔ atklāja Å ampleina ezeru. 1615. gadā Å ampleins ar kanoe laivām pa Otavas upi nokļuva Nipisinga ezerā un pēc tam arÄ« vjandotu apdzÄ«votajā teritorijā pie HÅ«rona ezera Džordža līča krastos. Å ajos ceļojumos Å ampleins iesaistÄ«jās viandotu cīņās ar irokēziem, lÄ«dz ar to franči kļuva par irokēzu ļaunākajiem ienaidniekiem. 1629. gadā Å ampleinu sagÅ«stÄ«ja angļi, un kā ieslodzÄ«to nosÅ«tÄ«ja uz Angliju. Pāris gadus vēlāk Å ampleins atgriezās un 1633. gadā kļuva par Jaunās Francijas gubernatoru. Turpmāk kolonijas attÄ«stÄ«bu ietekmēja tā sauktie Bebru kari starp frančiem un irokēziem, jo tieÅ”i tāpēc franči nevarēja veiksmÄ«gi izpētÄ«t apkārtni un tirgoties ar kažokādām.[25]

Glezna "Ģenerāļa Volfa nāve", kur attēlots skats no Septiņgadu kara

LÄ«dz 1682. gadam Jaunās Francijas pakļautÄ«ba nonāca arÄ« Ohaio upes ieleja, kā arÄ« Misisipi upe lÄ«dz pat Luiziānai. Tas pilnÄ«bā neapmierināja britus, kuri ap 1610. gadu bija dibinājuÅ”i TrÄ«spadsmit kolonijas Atlantijas okeāna krastā, tāpēc tā pieteica teritoriālas pretenzijas uz Hudzona līča baseinu (pazÄ«stama arÄ« kā RÅ«perta Zeme). Briti izveidoja savas apmetnes arÄ« Ņūfaundlendā.[26] Tikai 1670. gadā, lai apturētu franču izpleÅ”anos, briti dibināja Hudzona līča kompāniju. 1686. gadā Pjēra Troijes (Pierre Troyes) vadÄ«bā franči pa sauszemi no Monreālas devās uzbrukumā līča kompānijai. Viņam izdevās pārsteigt angļus un iekarot vairākus kompānijas fortus. Pēc tam arÄ« ar floti vairākus gadus pēc kārtas izdevās veiksmÄ«gi uzbrukt kompānijai un frančiem gandrÄ«z izdevās padzÄ«t angļus pavisam prom no Ŕīs kontinenta daļas. Laika posmā no 1689. lÄ«dz 1763. gadam norisinājas četri kari starp frančiem un angļiem.[27] Abu valstu flotes cÄ«nÄ«jās galvenokārt KarÄ«bu reÄ£ionā, bet nozÄ«mÄ«gākās sauszemes kaujas notika Kanādā un tās tuvumā. Pirmās teritorijas, kuras ieguva briti, bija PiejÅ«ras provinces (mÅ«sdienās Jaunskotija, Ņūbransvika un Prinča Edvarda sala). 1713. gadā pēc ÅŖtrehtas miera lÄ«guma noslēgÅ”anas britiem palika tikai Jaunskotija, izņemot Keipbretonu,[28] bet Hudzona līča teritorijas kontrolēja franči. 1757. gadā sākās Septiņgadu karÅ”, kurÅ” beidzās 1763. gadā, kad tika noslēgts ParÄ«zes miera lÄ«gums. Pēc Ŕī kara briti bija ieguvuÅ”i lielāko daļu no Jaunās Francijas.[29]

Pēc Karaliskās proklamācijas no Jaunās Francijas tika atdalÄ«ta Kvebekas province un Keipbretona, un pievienota Jaunskotijai.[30] 1769. gadā Svētā Džona sala (mÅ«sdienās Prinča Edvarda sala) kļuva par atseviŔķu koloniju.[31] Lai novērstu konfliktus Kvebekā, ar Kvebekas aktu 1774. gadā Kvebekas teritorija tika paplaÅ”ināta lÄ«dz pat Lielajiem ezeriem un Ohaio ielejai, atjaunots franču valodas oficiālais statuss, kā arÄ« atjaunota katoļticÄ«bas piekopÅ”anas brÄ«vÄ«ba un Francijas civillikums. Tas sadusmoja daudzus TrÄ«spadsmit koloniju iedzÄ«votājus, kuri atbalstÄ«ja Amerikas revolÅ«ciju.[32]

1784. gadā noslēgtais ParÄ«zes miera lÄ«gums atjaunoja Savienoto Valstu neatkarÄ«bu un teritorijas uz dienvidiem no Lielajiem ezeriem tika atdotas ASV. Aptuveni 50 tÅ«kstoÅ”i britu lojālisti pameta Savienotās Valstis un devās uz Kanādu.[33] Ņūbransvika tika atdalÄ«ta no Jaunskotijas, jo tur apmetās uz dzÄ«vi lojālisti.[34] 1791. gadā konstitucionālais akts provinci sadalÄ«ja frančvalodÄ«gajā AugÅ”kanādā un angļvalodÄ«gajā Lejaskanādā, pieŔķirot katrai paÅ”ai savu ievēlētu likumdevēja varu. Gan AugÅ”kanāda, gan Lejaskanāda bija nozÄ«mÄ«gākā fronte 1812. gada karā starp Savienotajām ValstÄ«m un Britu impēriju. Kanādas aizsardzÄ«ba veicināja vienotÄ«bas apziņu starp britu ziemeļamerikāņiem.[35] 1815. gadā sākās liela mēroga imigrācija no Lielbritānijas un ÄŖrijas.[36] 19. gadsimta sākumā mežizstrāde kļuva par noteicoÅ”o tirdzniecÄ«bas nozari, nomainot kažokādu tirdzniecÄ«bu.

1867. gadā tika pieņemts Britu Ziemeļamerikas konstitucionālais akts, saskaņā ar kuru tika izveidota Kanādas domÄ«nija, kas sākotnēji sastāvēja no četrām provincēm- Ontārio, Kvebekas, Jaunskotijas un Ņūbransvikas. 1931. gadā saskaņā ar Vestminsteras statÅ«tu tika apstiprināta Kanādas neatkarÄ«ba. 1949. gadā Kanādai pievienojās Ņūfaundlenda (kopÅ” 2001. gada Ņūfaundlenda un Labradora).

Ģeogrāfija

[labot | labot pirmkodu]
Kanādas topogrāfiskā karte

Kanāda atrodas Ziemeļamerikas ziemeļos. Kanādas platÄ«ba ir 9Ā 984Ā 670 kmĀ². Tā veido divas piektdaļas no kontinenta, un pēc platÄ«bas Kanāda ir otra lielākā valsts pasaulē uzreiz aiz Krievijas. Ziemeļrietumos tā robežojas Amerikas Savienoto Valstu pakļautÄ«bā esoÅ”o Aļasku, bet dienvidos ar Savienoto Valstu kontinentālajiem Å”tatiem. Rietumos to apskalo Klusais okeāns, austrumosĀ ā€” Atlantijas okeāns, bet ziemeļosĀ ā€” Ziemeļu Ledus okeāns. Kanādas augstākā virsotne ir Logans (5959 m). Tā atrodas Jukonā pie Aļaskas robežas. Savukārt garākā upe ir Makenzi (4241 km), kuras baseins lielākoties atrodas Ziemeļrietumu Teritorijās, bet lielākais ezers ir Greitbērleiks (31Ā 153 kmĀ²).

Kanādas fiziskā Ä£eogrāfija ir ļoti dažāda. ValstÄ« dominējoŔā bioma ir taiga. Arktiskos reÄ£ionus un KlinÅ”u kalnus klāj sniegs un ledus. Valsts dienvidrietumos pleÅ”as prērijas, kur iedzÄ«votāji veiksmÄ«gi var nodarboties ar lauksaimniecÄ«bu, bet dienvidaustrumos atrodas Lielie ezeri un Sentlorensas upes ieleja, kuras zemienē dzÄ«vo lielākā daļa Kanādas iedzÄ«votāji.

Apalaču kalnu sistēma stiepjas no Alabamas, Savienotajās ValstÄ«s, lÄ«dz pat Gaspē pussalai, Kanādā. Apalači ir daļa no Kvebekas provinces dienvidu daļas. Å Ä« kalnu sistēma, Ä«paÅ”i Notrdamas kalni un Longreindža, ir aptuveni 380 miljonus gadu veca. Augstākās virsotnes ir Žaka Kartjē kalns (1268 m) un Kārltona kalns (817 m).

Administratīvais iedalījums

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Kanādas administratīvais iedalījums

Kanāda ir federācija, kura sastāv no 10 provincēm un 3 teritorijām. Kanādu neoficiāli iedala vairākos reģionus: Rietumkanāda, Ziemeļkanāda, Centrālā Kanāda un Atlantijas Kanāda. Dažreiz vēl ir Austrumkanāda, kurā ietilpst Centrālā Kanāda un Atlantijas Kanāda.

ProvinceAdmin. centrsPlatÄ«ba (kmĀ²)IedzÄ«votāji
(2008. gadā)
AlbertaEdmontona6618483512368
Britu KolumbijaViktorija9447354428356
JaunskotijaHelifeksa55284935962
KvebekaKvebeka15420567744530
ManitobaVinipega6477971196291
ŅūbransvikaFrederiktona72908751527
Ņūfaundlenda un LabradoraSentdžonsa405212508270
OntārioToronto107639512891787
Prinča Edvarda salaŠarlotauna5660139407
SaskačevanaRidžaina6510361010146
TeritorijaAdmin. centrsPlatÄ«ba (kmĀ²)IedzÄ«votāji
(2008. gadā)
JukonaVaithorsa48244331530
NunavutaIkaluita209319031152
Ziemeļrietumu TeritorijasJelounaifa134610642514

Valdība

[labot | labot pirmkodu]

Kanāda ir parlamentāra federatÄ«va monarhija. Kanādas konstitÅ«cija ir spēkā kopÅ” 1982.Ā gada 17.Ā jÅ«nijā. Valsts galva ir Kanādas karalis Čārlzs III, ko pārstāv Kanādas Ä£enerālgubernators. Ja gubernators atkāpjas no amata, nomirst vai, ja gubernators atstāj valsti ilgāk par vienu mēnesi, Kanādas galvenais tiesnesis kalpo kā valdÄ«bas administrators un Ä«steno visas gubernatora pilnvaras.

Tā kā karalim formāli ir likumdoÅ”anas vara un izpildvara, tad visi Kanādas parlamenta likumi un valdÄ«bas lēmumi tiek pieņemti karaļa vārdā. Likumdevēja orgāns ir divpalātu parlaments, kas sastāv no Pārstāvju palātas un senāta. Pārstāvju palātu uz pieciem gadiem ievēlē tieŔās un vispārÄ«gās vēlÄ“Å”anās. Senātā darbojas 105 locekļi (pa 24 locekļiem ir no Ontārio un Kvebekas provincēm, pa 10 ir no Ņūbransvikas un Jaunskotijas, pa 6 no Britu Kolumbijas, Albertas, Manitobas, Saskačevanas un Ņūfaundlendas un Labradoras, 4 locekļi ir no Prinča Edvarda salas, bet pa 1 no trim teritorijām). Senāta locekļus ieceļ Ä£enerālgubernators pēc premjerministra ieteikuma. Katrs senāta loceklis savā amatā ir lÄ«dz mūža beigām vai lÄ«dz brÄ«dim, kad sasniedz 75 gadu vecumu.

Provincēs izpildvaras galva ir leitnantgubernators, ko ieceļ Ä£enerālgubernators pēc valdÄ«bas ieteikuma. Katrā provincē ir valdÄ«ba un likumdevēja varaĀ ā€” Likumdevēja sapulce vai Nacionālā asambleja. Vietējās paÅ”valdÄ«bas orgāni ir grāfistu un lauku apgabalu padomes. Municipalitātes faktiski ir pakļautas provinču pārvaldei.

Kanādas tiesu sistēmā ietilpst Kanādas augstākā tiesa, provinču augstākās tiesas, grāfistu tiesas un miertiesas.

Ārpolitika

[labot | labot pirmkodu]

Kanāda visvairāk ārpolitikā sadarbojas ar Amerikas Savienotajām ValstÄ«m un Apvienoto Karalisti. Kanādai ir arÄ« ļoti cieÅ”as un pozitÄ«vas attiecÄ«bas ar NÄ«derlandi, kuru Kanāda palÄ«dzēja atbrÄ«vot Otrā pasaules kara laikā. Tā ir Apvienoto Nāciju Organizācijas, Nāciju SadraudzÄ«bas, Ziemeļatlantijas lÄ«guma organizācijas (NATO) un Frankofonijas locekle.

Kanādas un Savienoto Valstu robeža ir garākā un neapsargātākā robeža pasaulē.[37] Abas valstis ļoti cieÅ”i sadarbojas militāro kampaņu un uzdevumu izpildē, lai gan Kanādā saglabāja neitralitāti, kad Savienotajām ValstÄ«m bija konflikts ar Kubu, kā arÄ« tā neiesaistÄ«jās Irākas karā.[38][39]

Bruņotie spēki

[labot | labot pirmkodu]
Britu Kolumbijas pulka artilērists

Kanādas bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks ir Ä£enerālgubernators, kas kopā ar AizsardzÄ«bas padomi un AizsardzÄ«bas ministriju Ä«steno bruņoto spēku vispārēju vadÄ«bu. 2009. gadā septembrÄ« aktÄ«vajā dienestā dienēja 66 949 cilvēku,[40] kas ir 58. lielākais militārais personāls pasaulē. Militārājā dienestā var dienēt no 16 lÄ«dz 60 gadu vecumam (personām, kurām ir 16 gadi, vajadzÄ«ga vecāku vai aizbildņa atļauja), bet obligātās karaklausÄ«bas valstÄ« nepastāv. 2009./2010. gadā militārais budžets bija 19 miljardi ASV dolāri,[41][42] tas ir 1,14% no iekÅ”zemes kopprodukta.

Tautsaimniecība

[labot | labot pirmkodu]
Biroju ēkas Toronto centrā

Kanādai ir desmitā lielākā ekonomika pasaulē pēc iekÅ”zemes kopprodukta, kā arÄ« tā ir viena no bagātākajām valstÄ«m. Tā ir Ekonomiskās sadarbÄ«bas un attÄ«stÄ«bas organizācijas un Lielā septÄ«tnieka locekle. Tāpat kā citās attÄ«stÄ«tās valstÄ«s, Kanādā dominē pakalpojumu industrija, kurā nodarbojās aptuveni trÄ«s ceturtdaļas kanādieÅ”u.[43] Pirmā sektora ekonomikā dominē mežizstrāde un naftas rÅ«pniecÄ«ba, kas nav rakstÅ«rÄ«gi citām attÄ«stÄ«tajām valstÄ«m. Valsts centrālajā daļā dominē arÄ« ražoÅ”anas nozares, kurā nozÄ«mÄ«ga loma ir automobiļu ražoÅ”anai.

Kanāda ir ar vienu no augstākajiem ekonomiskās brīvības līmeņiem pasaulē.[44] Mūsdienās Kanādā ir līdzīga uz tirgus orientēta ekonomikas sistēma kā Savienotajām Valstīm.[45] 2009. gada jūlijā bezdarba līmenis sasniedza 8,6%, kas ir sekas no globālās ekonomiskās krīzes. Saskaņā ar žurnāla "Forbes" publicēto iznformāciju, 2008. gadā Kanādā bāzējās 69 no 2000 pasaules lielākajiem uzņēmumiem.[46]

Starptautiskā tirdzniecÄ«ba veido lielu daļu no Kanādas saimniecÄ«bas. Visvairāk tiek eksportēti tās dabas resursi. 2007. gadā 76% eksporta preces tika vestas uz Savienotajām ValstÄ«m, arÄ« 65% no importa precēm Kanādā tiek ievestas no ASV.[47] 2006. gadā Kanāda starp visām valstÄ«m ierindojās astotajā vietā pēc eksporta un importa. Britu Kolumbijā dominē mežizstrāde, bet Albertā un Ņūfaundlendā un Labradorā naftas rÅ«pniecÄ«ba. Savukārt Ontārio provinces ziemeļos ir daudz dažādu raktuvju. Kanādā lielos apmēros iegÅ«st akmeņogles, varu, dzelzi un zeltu. PiejÅ«ras provincēs dominējoŔā sfēra ir zvejniecÄ«ba.

Demogrāfija

[labot | labot pirmkodu]

2006. gadā pēc tautas skaitÄ«Å”anas Kanādā dzÄ«voja 31Ā 612Ā 897 iedzÄ«votāji. SalÄ«dzinot ar 2001. gadā veikto tautas skaitÄ«Å”anu, iedzÄ«votāju skaits bija pieaudzis par 5,4%.[48] IedzÄ«votāju skaita pieaugums bija galvenokārt imigrācijas nevis dabiskā pieauguma dēļ. Aptuveni trÄ«s ceturtdaļas Kanādas iedzÄ«votāju dzÄ«vo 150 km attālumā no Savienoto Valstu robežas.[49] Lielākā etniskā grupa ir angļi (21%), kuriem seko franči (15,8%), skoti (15,2%), Ä«ri (13,9%), vācieÅ”i (10,2%), itāļi (5%), Ä·Ä«nieÅ”i (3,9%), ukraiņi (3,6%) un pirmiedzÄ«votāji (3,5%). Aptuveni viena treÅ”daļa respondentu ir atbildējuÅ”i, ka viņa tautÄ«ba ir "kanādietis".[50] Lielākās indiāņu tautas ir algokini, kri, irokēzi, atapaski un seliÅ”i. Kanādas ziemeļos, Arktikas piekrastē dzÄ«vo aptuveni 20 tÅ«kstoÅ”i inuÄ«ti.

Lielākā daļa no iedzīvotājiem ir katoļi (frankokanādieŔi un īru izcelsmes anglokanādieŔi) un protestanti.

Vieta Pilsēta Province Iedz. Vieta Pilsēta Province Iedz.

Toronto
Toronto
Monreāla
Monreāla

1TorontoOntārio5,113,14911KičeneraOntārio451,235
2MonreālaKvebeka3,635,57112SentkatarinsaOntārio390,317
3VankūveraBritu Kolumbija2,116,58113HelifeksaJaunskotija372,858
4OtavaOntārio1,130,76114OŔavaOntārio330,594
5KalgariAlberta1,079,31015ViktorijaBritu Kolumbija330,088
6EdmontonaAlberta1,034,94516VindzoraOntārio323,342
7KvebekaKvebeka715,51517SaskatūnaSaskačevana233,923
8VinipegaManitoba694,66818RidžainaSaskačevana194,971
9HamiltonaOntārio692,91119ŠērbrūkaKvebeka186,952
10LandonaOntārio457,72020SentdžonsaŅūfaundlenda un Labradora181,113

Kultūra

[labot | labot pirmkodu]
Toma Tomsona 1916. gada glezna "The Jack Pine", tulkojumā "Benksa priede"

Kanādas kultÅ«ra ir veidojusies galvenokārt tās vēsturisko notikumu un Ä£eogrāfiskā stāvokļa dēļ. Lielākā daļa no Kanādas bija neapdzÄ«vota un tika atklāta daudz vēlāk nekā citas eiropieÅ”u kolonijas Amerikā. Kanādas kultÅ«ras pirmsākumā nozÄ«mÄ«ga loma bija pētnieku, mednieku un tirgotāju tradÄ«cijām.[51] 1759. gadā Lielbritānijas Karaliste iekaroja Kanādu, pakļaujot frančvalodÄ«gos iedzÄ«votājus britu likumiem. Britu un amerikāņu kultÅ«ras spēcÄ«ga ietekme bija arÄ« vēlāk, kad Kanādā ieceļoja liels skaits Savienotās impērijas lojālisti no TrÄ«spadsmit kolonijām. Lai gan ne bez konfliktiem, Kanādas attiecÄ«bas ar indiāņiem un inuÄ«tiem salÄ«dzinot ar Savienoto Valstu pieredzi bija relatÄ«vi mierÄ«gas. TieÅ”i tāpēc liela ietekme uz kultÅ«ru bija arÄ« Ŕīm tautām.[52]

Kanādas oficiālie simboli ir kļavas lapa, Kanādas bebrs un Kanādas zirgs.[53][54][55] Laika gaitā Kanādas oficiālie simboli ir mainīti, piemēram, Kanādas karogs. Monarhijas simboli ir joprojām manāmi Kanādas ģerbonī.

Kanādas māksla uzplauka 20. gadsimtā, it Ä«paÅ”i pēc Otrā pasaules kara beigām 1945. gadā. ValdÄ«ba apstiprināja, ka tai ir vitāla nozÄ«me turpmākā valsts attÄ«stÄ«bā, tāpēc visā valstÄ« tika dibinātas daudzas mākslas skolas un koledžas. 18. gadsimta vidÅ« Kornēliuss KrÄ«ghofs (Cornelius Krieghoff) savas gleznās atainoja ainas no frankokanādieÅ”u lauku dzÄ«ves, savukārt Pols Keins (Paul Kane) gleznoja skatus no indiāņu dzÄ«ves Kanādas rietumos.

Tā kā Kanādā ir divas valsts valodas, tad literatÅ«ra bieži tiek iedalÄ«ta angļu valodā un franču valodā sarakstÄ«tājā literatÅ«rā. KanādieÅ”u literatÅ«rā abās valodās bieži tiek aprakstÄ«ta valsts daba, pierobežas dzÄ«ve un Kanādas stāvoklis pasaulē. 1992. gadā Maikls OndātŔī (Michael Ondaatje) ar darbu "Angļu pacients" kļuva par pirmo kanādieti, kurÅ” ieguva Bukera balvu. 2000. gadā Å”o balvu par darbu "The Blind Assassin" saņēma arÄ« Mārgarita Etvuda, bet 2002. gadā Jans Martels (Yann Martel) par "Life of Pi". Savukārt Pulicera balvu daiļliteratÅ«rā 1995. gadā saņēma Kerolas Å Ä«ldsas darbs "The Stone Diaries".

Sports

[labot | labot pirmkodu]
Hokeja spēle Monreālā pie Makgila Universitātes 1901. gadā

Kanādā vispopulārākie sporta veidi ir hokejs, kanādieÅ”u futbols, basketbols, futbols un beisbols. Hokejs oficiāli ir atzÄ«ts par nacionālo ziemas sporta veidu.[56] Hokejs ir skatÄ«tāju visapmeklētākais sporta veids, kā arÄ« Kanādas hokeja izlase allaž ir favorÄ«ti uz uzvaru jebkurā starptautiskā hokeja turnÄ«rā. Vasaras oficiālais sporta veids ir lakross.[56] Tas ir vecākais sporta veids valstÄ« un ar to aizsāka nodarboties Amerikas pamatiedzÄ«votāji. ApmeklētÄ«bas ziņā otrs populārākais sporta veids ir kanādieÅ”u futbols.[57] Kanādas futbola federācijas rÄ«kotais "Grey Cup" ir lielākais ikgadējais sporta notikums valstÄ«.[58] Savukārt visvairāk reÄ£istrēto spēlētāju ir futbolā, kuru Kanādā vairāk dēvē par sokeru (soccer), bet Å”is sporta veids nav iekarojis popularitāti skatÄ«tāju vidÅ«.

Citi pietiekami populāri komandu sporta veidi ir kērlings, ielu hokejs, krikets, regbijs un softbols. ÄŖpaÅ”i strauja attÄ«stÄ«ba pēdējā laikā ir vērojama kriketā. No individuālajiem sporta veidiem populāri ir autosports, bokss, riteņbraukÅ”ana, golfs, zirgu skrieÅ”anās sacÄ«kstes, daiļslidoÅ”ana, rodeo, skeitbordings, snovbords, peldÄ“Å”ana, teniss, triatlons, vieglatlētika un cīņas sports.

Kanādas Ä£eogrāfiskā stāvokļa dēļ, tas ir, valsts atraÅ”anās vairāk uz ziemeļiem, tā labākus panākumus gÅ«st ziemas olimpiskajās spēlēs nekā vasaras olimpiskajās spēlēs. Kanādā trÄ«s reizes ir organizētas olimpiskās spēles. Pirmo reizi 1976. gadā Monreālā tika organizētas vasaras olimpiskās spēles, bet 1988. gadā Kalgari notika ziemas olimpiskās spēles. 2010. gadā Kanāda rÄ«koja otrās ziemas olimpiskās spēles, tās norisinājās VankÅ«verā.

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes

[labot | labot pirmkodu]
  1. 1 2 Ā«CanadaĀ». International Monetary Fund. SkatÄ«ts: 2011-05-23.
  2. ā†‘ (angliski) Central Intelligence Agency. Ā«The World Factbook: CanadaĀ». Central Intelligence Agency, 2006-05-16. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2019-04-30. SkatÄ«ts: 2007-05-06.
  3. ā†‘ Ā«Starp Kanādu un Eiropu tagad ir arÄ« sauszemes robežaĀ». http://s//m.travelnews.lv/?pid=134096 (latvieÅ”u). 2022-06-16. SkatÄ«ts: 2022-06-17.[novecojusiĀ saite]
  4. ā†‘ Ā«Territorial evolutionĀ» (html/pdf). Atlas of Canada. Natural Resources Canada. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2007-08-09. SkatÄ«ts: 2007-10-09. In 1867, the colonies of Canada, Nova Scotia and New Brunswick are united in a federal state, the Dominion of Canada....
  5. ā†‘ Ā«Canada: HistoryĀ» (html/pdf). Country Profiles. Commonwealth Secretariat. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2007-10-12. SkatÄ«ts: 2007-10-09. The British North America Act of 1867 brought together four British colonies... in one federal Dominion under the name of Canada.
  6. ā†‘ Norman Hillmer, W. David MacIntyre. Ā«CommonwealthĀ» (html). Canadian Encyclopedia. Historica Project. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2007-09-27. SkatÄ«ts: 2007-10-09. With CONFEDERATION in 1867, Canada became the first federation in the British Empire...
  7. ā†‘ aura, Juan Francisco, 2009, (p.577ā€”603).
  8. ā†‘ Bruce G. Trigger, Pendergast, James F. Ā«Saint-Lawrence IroquoiansĀ». Handbook of North American Indians Volume 15. WashingtonĀ : Smithsonian Institution, 1978. 357ā€”361.Ā lpp. OCLC 58762737.
  9. ā†‘ aura, Juan Francisco, 2009, (p.603).
  10. ā†‘ Jacques Cartier. Ā«Relation originale de Jacques CartierĀ». Tross (1863 edition), 1545. SkatÄ«ts: 2007-02-23.
  11. ā†‘ Rayburn, Alan (2001) (p.1-22).
  12. ā†‘ Martin, Robert (1993). "1993 Eugene Forsey Memorial Lecture: A Lament for British North America". The Machray Review (Prayer Book Society of Canada). Arhivēts no oriÄ£ināla 2005-10-17. Atjaunināts: 2008-11-05. "Strictly speaking, the official name of the new country was, simply, "Canada," but usage sanctioned "Dominion of Canada"."
  13. ā†‘ J. E. Hodgetts, Gerald Hallowell. Ā«DominionĀ». Oxford Companion to Canadian History. TorontoĀ : Oxford University Press, 2004. 183.Ā lpp. ISBNĀ 0195415590. The title conferred on Canada by the preamble to the Constitution Act, 1867, whereby the provinces declare 'their desire to be federally united into one Dominion under the Crown of the United Kingdom.'
  14. ā†‘ Ā«Government of Canada Events 2009 Canada SiteĀ». Minister of Public Works and Government Services Canada. Her Majesty the Queen in Right of Canada. 2009-10-19. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2010-02-21. SkatÄ«ts: 2009-10-19. Canada Day was established in 1879 under the name "Dominion Day" and became known by its current name in 1982.
  15. ā†‘ Cinq-Mars, J. (2001). "On the significance of modified mammoth bones from eastern Beringia" (PDF). The World of Elephants - International Congress, Rome. Arhivēts no oriÄ£ināla 2007-10-27. Atjaunināts: 2009-10-19.
  16. ā†‘ Wright, J.V. Ā«A History of the Native People of Canada: Early and Middle Archaic ComplexesĀ». Canadian Museum of Civilization Corporation, 2001. gada 27. septembris. SkatÄ«ts: 2009-10-19.
  17. ā†‘ Hermann PĆ”lsson. The Vinland sagas: the Norse discovery of America. Penguin Classics, 1965. ISBNĀ 0140441549.
  18. ā†‘ Ā«John CabotĀ». EncyclopƦdia Britannica Online. EncyclopƦdia Britannica. SkatÄ«ts: 2009-10-19.
  19. ā†‘ Rodrigues, Jorge Nascimento; Devezas, Tessaleno PortugalĀ ā€” O Pioneiro da GlobalizaĆ§Ć£o. FamalicĆ£o, Portugal:Centro AtlĆ¢ntico, 2007. ISBN 978-989-615-042-6.
  20. ā†‘ Morton, Desmond (2001) (p.9-17)
  21. ā†‘ Ā«Cartier, JacquesĀ». World book Encyclopedia. World Book, Inc. ISBNĀ 071660101X.
  22. ā†‘ Morton, Desmond (2001) (p.17-19)
  23. ā†‘ Ā«Proceedings of the Standing Senate Committee on Legal and Constitutional AffairsĀ». Issue 11 - Evidence for May 28, 2003. Government of Canada. 2003. gada 28. maijs. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2007-03-28. SkatÄ«ts: 2009-09-18.
  24. ā†‘ Joe Armstrong. Samuel de Champlain. TorontoĀ : Macmillan of Canada, 1987. ISBNĀ 9780771595011. SkatÄ«ts: 2009-10-19.
  25. ā†‘ Morton, Desmond (2001) (p.33)
  26. ā†‘ Ā«Proprietary Governors, 1610-1728Ā». Newfoundland and Labrador Heritage Web Site Project. Memorial University of Newfoundland. August 2000. SkatÄ«ts: 2009-09-18.
  27. ā†‘ Morton, Desmond (2001) (p.89-104)
  28. ā†‘ Charles E. Orser. Encyclopedia of historical archaeology (Digitised online by Google Books). Routledge, 2002. 1.Ā lpp. ISBNĀ 0415215447, 9780415215442. SkatÄ«ts: 2009-10-19.
  29. ā†‘ Ā«Treaty of ParisĀ». The Quebec History Encyclopedia. Marianopolis College. 2005. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2020-10-26. SkatÄ«ts: 2009-09-18.
  30. ā†‘ Ā«Territorial Evolution, 1670-2001Ā». Historical Atlas of Canada Online Learning Project. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2012-01-18. SkatÄ«ts: 2009-10-19.
  31. ā†‘ Ā«The Armorial Bearings of the Province of Prince Edward IslandĀ». Government of Prince Edward Island. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2008-12-09. SkatÄ«ts: 2009-09-18.
  32. ā†‘ Ā«From Conquest to RevolutionĀ». Canadian War Museum. SkatÄ«ts: 2009-10-19.[novecojusiĀ saite]
  33. ā†‘ Christopher Moore. The Loyalist: Revolution Exile Settlement. TorontoĀ : McClelland & Stewart, 1994. ISBNĀ 0-7710-6093-9. SkatÄ«ts: 2009-10-19.
  34. ā†‘ Ian Andrews. Ā«New Brunswick at 225Ā». Government of New Brunswick, 2009. 1.Ā lpp. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2011-08-08. SkatÄ«ts: 2009-09-18.
  35. ā†‘ Wallace, W.S. (1920). "The Growth of Canadian National Feeling". Canadian Historical Review (Toronto: University of Toronto Press) 1 (2): 136-165. ISSNĀ 0008-3755.
  36. ā†‘ Michael Haines, Richard Hall Steckel. A population history of North America. Cambridge University Press, 2000.
  37. ā†‘ Michael Wilson. Ā«The World's Longest Undefended BorderĀ». Government of Canada, April 2008. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2009-10-01. SkatÄ«ts: 2009-09-20.
  38. ā†‘ Ā«Canada - Cuba RelationsĀ». Government of Canada. 2009. SkatÄ«ts: 2009-09-20.
  39. ā†‘ Louis Delvoie. Ā«The Iraq War: Why Canada Was Right Not To ParticipateĀ». Canadian Military Journal. Department of National Defence, 2008. SkatÄ«ts: 2009-09-20.
  40. ā†‘ Ā«Recruiting and Retention in the Canadian Forces > Canada > MilitaryĀ». Department of National Defence. 2009. gada 6. oktobris. SkatÄ«ts: 6 october 2009.[novecojusiĀ saite]
  41. ā†‘ Ā«Departmental Planned Spending and Full-Time EquivalentsĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2008.Ā gada 25.Ā septembrÄ«. SkatÄ«ts: 2009.Ā gada 21.Ā novembrÄ«.
  42. ā†‘ Exchange rates 8 Oct 2009[novecojusiĀ saite]
  43. ā†‘ Ā«Actual hours worked per week by industry, seasonally adjusted (monthly)Ā». Statistics Canada. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2008.Ā gada 3.Ā novembrÄ«. SkatÄ«ts: 2016.Ā gada 5.Ā februārÄ«.
  44. ā†‘ en:List of countries by economic freedom
  45. ā†‘ Central Intelligence Agency. Ā«The World Factbook: CanadaĀ». Central Intelligence Agency, 2006-05-16. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2019-04-30. SkatÄ«ts: 2007-05-06.
  46. ā†‘ forbes. Ā«Latest releaseĀ». forbes, 2008-04-02. SkatÄ«ts: 2006-07-01.
  47. ā†‘ Ā«Imports, exports and trade balance of goods on a balance-of-payments basis, by country or country groupingĀ». Statistics Canada. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2006.Ā gada 18.Ā jÅ«nijā. SkatÄ«ts: 2006.Ā gada 18.Ā jÅ«nijā.
  48. ā†‘ Beauchesne, Eric. Ā«We are 31,612,897Ā». National Post, 2007-03-13. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2011-08-21. SkatÄ«ts: 2007-03-13.
  49. ā†‘ Norman Hillmer. Ā«Canada World View ā€” Issue 24Ā» (Journal available from the Online Catalogue of the ECA Library, UN Economic Commission for Africa). Foreign Affairs and International Trade Canada, 2005-01-25. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2012-03-06. SkatÄ«ts: 2006-10-03.
  50. ā†‘ Ā«Ethnocultural Portrait of Canada Highlight Tables, 2006 CensusĀ». Statistics Canada. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2019-01-06. SkatÄ«ts: 2008-06-30.
  51. ā†‘ Ā«Canada in the Making: Pioneers and ImmigrantsĀ». The History Channel. 2005-08-25. SkatÄ«ts: 2006-11-30.
  52. ā†‘ A Dialogue on Foreign Policy. Department of Foreign Affairs and International Trade. 2003-01. 15-16.Ā lpp. Arhivēts no oriÄ£ināla 2003-12-11. Atjaunināts: 2006-11-30.
  53. ā†‘ National Horse of Canada Act
  54. ā†‘ Ā«The beaverĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2018.Ā gada 26.Ā decembrÄ«. SkatÄ«ts: 2009.Ā gada 21.Ā novembrÄ«.
  55. ā†‘ Ā«The Maple LeafĀ». Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2013.Ā gada 22.Ā decembrÄ«. SkatÄ«ts: 2009.Ā gada 21.Ā novembrÄ«.
  56. 1 2 Ā«National Sports of Canada Act (1994)Ā». Consolidated Statutes and Regulations. Department of Justice. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2011-05-20. SkatÄ«ts: 2006-07-20.
  57. ā†‘ Canadian Press. Ā«Survey: Canadian interest in pro football is on the riseĀ». Globe and Mail, 2006-06-08. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2010-02-01. SkatÄ«ts: 2006-06-08.
  58. ā†‘ William Houston. Ā«Grey Cup moves to TSN in new dealĀ». The Globe And Mail, 2006-12-20. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2007-09-30. SkatÄ«ts: 2006-12-23.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Kanāda&oldid=4524285"